Kristiāna Šuksta: Sīļa viļņošanās

0

Pirms pāris gadiem biju absolūtā neizpratnē par Valtera Sīļa iestudējumiem “Osedžas zeme” un “Jasmīns. Pārdaugava”. Tik līdzīgus formā un tematikā, šos darbus es uztvēru pilnīgi atšķirīgi. Pirmais emocionāli ieblieza pa galvu, kamēr otrs šķita garlaicības kalngals, no kura šodien vairs neatceros neko. Pirms pāris nedēļām scenārijs atkārtojās – veltīju visai skarbu kritiku Sīļa “Svina garšai“, bet pēc “Andrieva Niedras” noskatīšanās gandrīz vai vēlējos režisoram personīgi atvainoties par neuzticību viņa profesionalitātei.

“Svina garša” piedzīvoja pirmizrādi šī gada februārī, bet “Andrievs Niedra” uz Dirty Deal Teatro salīdzinoši mazākās un neievērojamākās skatuves dzīvojas jau kopš pagājušā gada decembra. Iespējams, ja būtu “Andrievu Niedru” noskatījusies tik laicīgi, cik atbildīgam teātra mīļotājam pienākas, tad mana recenzija būtu vēl dusmīgāka. Jo nekas nav sliktāks par cilvēku, kurš var, bet neizdara. Un “Andrievs Niedra”, manuprāt, ir viens no līdz šim labākajiem pierādījumiem, ka Sīlis var.

Paradoksālā kārtā, Valters Sīlis “Svina garšā” ir pieļāvis kļūdas tieši tajos aspektos, kas bija “Andrieva Niedras” trumpji. Daudz cienīgāk pats režisors noteikti izskatītos, ja pirmo būtu iestudējis “Svina garšu” un tad ar izcilnieka piegājienu pārvērtis visas savas neveiksmes veiksmēs. Tāpēc piedāvāju šo rakstu skatīt no īsti maksimālistiska (un pat mazliet ezotēriska) skatupunkta – kā Valters Sīlis būtu izlabojis savas “Svina garšas” kļūdas, ja “Andrievs Niedra” būtu tapis pēc tam.

Uzkrītošākā neveiksme “Svina garšā”, manuprāt, ir izrādes humors, kas lielākoties izpaudās pacilātās intonācijās un sen mirušos jokos. Kārlis Krūmiņš kā Andrievs Niedra savukārt parāda meistarību, izveidojot izteikti teatrālu tēlu – Niedra ir pārlieku pašpārliecināts vīrs ar spilvena vēderu, butaforisku bārdu un mīlīgi neierastu 20.gs. sākuma runas stilu, bet kaut kādā veidā viņš pamanās nevienā brīdī nekļūt parodisks vai banāls (atšķirībā no izrādes “Svina garša” netīši pārspīlētajiem varoņiem) un raisa skatītājos patiesus smieklus ar vai katru izrunāto frāzi.

Kārlis Krūmiņš iepriecina (bet nepārsteidz) ne tikai ar fantastisku Andrieva tēlu, bet arī ar tik pat asprātīgu un interesantu dramaturģiju, kas atklāj gan nopietnus, gan reizē izklaidējošus faktus par Andrieva Niedras ceļu uz valsts nodevēja statusu. Nevar nepiekrist, ka vēsturiskā materiāla izrādē ir neiedomājami daudz. Nākas nokaunēties par savām vēstures zināšanām un šad tad arī nedaudz apjukt sižetā. Tomēr tas daudz netraucē, jo aizraujošais materiāls un nepiespiestais izteiksmes veids pilnībā ievelk izrādē, neļaujot domām aizslīdēt prom.

Ja “Svina garšā” pirmo reizi saskāros ar tik neveiklu aktieru izmantojumu vairākām lomām, tad “Andrievā Niedrā” Emīls Kivlenieks tik pārliecinoši spēlēja neskaitāmus tēlus (Andrieva Niedras dažādus sarunu biedrus), kā es to vēl teātrī nebiju pieredzējusi. Lai gan visos virsniekos, partizānos un valstvīros tomēr bija samanāmi līdzīgi vaibsti (ne tikai fizionomiski), tie visi bija katrs savā veidā gan pievilcīgi, gan vāji vienlaikus, vienā vārdā sakot – cilvēcīgi. Šo pārvērtību kulminācija bija Kārlis Ulmanis. Brīdī, kad Andrievs gatavojās satikt Ulmani un skatītāji noprata, ka tūlīt arī pats vadonis parādīsies uz skatuves, man gandrīz apstājās sirds. Ja līdz šim izrāde bija ritējusi bez jebkādas aizķeršanās, tad nu reiz kaut kam vajadzēja noiet greizi. Nevar, nu nevar tagad tā ņemt un gaumīgi uz piecām minūtēm parādīt Ulmani! Un kāds prieks ir ieraudzīt Emīlu Kivlenieku ar baltu matu šķipsnu uz pakauša, nepārspīlētu, elegantu un ārkārtīgi dzīvu Kārli Ulmani, kurš smaida tikai ar lūpām, bet acīs nepārtraukti deg noslēpumaina uguntiņa.

“Svina garša” ir izrāde, kurā nesaskatīju nevienu līdz galam veiksmīgu aktierdarbu, aktieri bija ierobežoti sava tēla attīstībā. Savukārt “Andrievs Niedra” šķita kā ar nolūku veidots aktieru spēļu laukums šo vārdu vislabākajā nozīmē. Gan Kārlis Krūmiņš, gan Emīls Kivlenieks uz skatuves izskatījās ļoti atbrīvoti un aizrāvušies. Kārļa Krūmiņa nemitīgā kabatlakatiņa vicināšana un šņaukāšanās netraucē, tieši otrādi, tā šķiet ārkārtīgi organiska Niedras iezīme, pat ja ne biogrāfiski precīza, un palīdz radīt saikni ar skatītājiem, nenodalot skatuvi kā aizliegto zonu. Sabiedriskajā transportā neviens tev neteiks “uz veselību!”, kad nošķaudīsies, bet Kārļa Krūmiņa Andrievs gan pateiks, pat ārkārtīgi enerģiska monologa vidū, turklāt turpinās to tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Nekas nav sliktāks par cilvēku, kurš var, bet neizdara. Lai gan, nē, mākslinieks, kurš rada darbus vienmērīgā kvalitātē, ir sliktāks. Nav iespējams runāt par jebkādu izaugsmi, ja attīstība nav viļņveidīga, nav iespējams augt, ja nav eksperimentu un uzdrīkstēšanās mainīt skatupunktu un variēt darba veidošanas paņēmienus (it sevišķi svarīgi tas ir jauniem māksliniekiem), bet tas neizbēgami noved arī pie neveiksmīgākiem darbiem. Tāpēc es noņemu cepuri Valtera Sīļa priekšā, kurš ar savām izrādēm var likt skatītājam justies apmierinātam vai mazāk apmierinātam, bet reizēm rada tādu pacilājumu, kas vēl nākamajā dienā neļauj recenzijā par izrādi iekļaut kaut vienu sliktu vārdu.

 

Ilustrācijas autors: Toms Kalninskis

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.