Luīze Lote Nežberte: Labā vēsts

0

Viena no cilvēka lielākajām baudām ir ēdiens. Arī vide, kurā notiek ēdiena uzņemšana, ir svarīga. It īpaši man – cilvēkam, kurš parasti aizmirst paēst un pat par ēšanu dusmojas, jo vergot savam fiziskajam ķermenim šķiet muļķīgi. Tātad man ir svarīga vide, kurā ēdu, jo vismaz var skatīties apkārt, nepieklājīgi lūrēt uz citiem cilvēkiem un būt blakus viņiem, kad viņi izpilda ikdienišķās klaušas.

Jau no maza bērna kājas esmu sajūsminājusies par to, kā cilvēki ēd, visas tās dažādās galda manieres apkārt pasaulē, kaut vai tepat – visas tās dakšiņas un karotītes un nazīši, viss cilvēku radītais orākulisms – tas ir stulbi. Rīga (drīzāk visa Latvija) ir pilna ar savādām ēdnīcām un kafejnīcām, kas palikušas mantojumā no padomju laikiem. Tā kā tādu vietu meklēšana un apmeklēšana ir mans hobijs, pirms pāris dienām biju tik absurdā kafejnīcā, ka, tā vietā, lai par to nedēļu runātu, nolēmu labāk uzrakstīt. Šķiet nepieciešams norādīt, ka šis un turpmākie raksti par ēdnīcām un kafejnīcām būs lielākoties par pašiem iestādījumiem, nevis gastronomisko piedāvājumu.

Kādā saulainā aprīļa pēcpusdienā pēc smagas pūšanas un ņemšanās ap grafikas spiedi dodos uz Daugavas otru pusi. Dzelzceļa tilts, Domina, Minska, lēnām mani ieskauj Purvciema daudzstāvenes, uzjundī atmiņas par bērnudārzu, un ir. Mašīna piestāj, bet īsti nesaprotu, kur atrodas manis meklētā mistiskā kafejnīca – priekšā ir kristīgais centrs ‘’Labā Vēsts’’, aiz muguras Rimi. Tepat arī neglītākā celtne Purvciemā – Ķirsona kafejnīca.

Tajā pašā gadā, kad es ievācos Purvciemā, tur  uzradās arī ‘’Labā Vēsts’’. Pēc kafejnīcas apmeklējuma pētot viņu mājaslapu, uzzināju, ka draudze tikko nosvinējusi 20 gadu jubileju. Daudz kur pavīd vārds “kalpot”. Publicēts dramatisks stāsts par misionāru Riku, kurš 1991. gadā ieradies Latvijā no Amerikas, lai pasniegtu nodarbības Bībeles skolā: ‘’Renneru ģimenes pārcelšanos uz Latviju var salīdzināt ar epizodi no fantastikas filmas, kurā varoņi laika mašīnā pārvietojas no nākotnes uz pagātni, kurā grūti adaptēties jaunajā realitātē.’’ Draudze piedāvā pie sevis rīkot bērnu ballītes un izīrē visai iespaidīgas telpas semināriem un banketiem. Sekojot pusdienu kompanjonam, noskaidroju, ka kafejnīca atrodas turpat Labajā Vēstī pa labi no galvenās ieejas. Apmeklētājus sagaida nolupis uzraksts “Kafejnīca” un no tumšākiem un gaišākiem bruģakmeņiem pie ieejas salikts qr kods (kāpēc?). Ieejot iestādē, skatu piesaista tās vienīgais apmeklētājs – apmēram 10 gadus veca meitene, kurai uz šķīvja vāļājas pāris kartupeļi baltajā mērcē un pusapēsta karbonāde. Šī aina atgādina stāstu par apmaiņas skolnieci no Ķīnas Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, kura, pirmo reizi ēdot karbonādi, to darīja ar karoti, bet otrajā reizē, pieveikusi visu pārējo šķīvja saturu, veikli no somas izvilka plastmasas maisiņu un karbonādi ar gaisīgu un pārliecības pilnu kustību ielika maisiņā. Soļojot ārā no ēdnīcas, viņa to notiesājat kā magoņmaizīti, tikai, nu, tā bija karbonāde…

“Kafejnīcā” pie sienas ir televizors, kurā tiek translēts ‘’Discovery Science’’ kanāls. Pa virsu raidījuma orģinālajai angļu valodai skan krievu valoda, un, tām abām savienojoties, veidojas neizprotams troksnis, tāpēc telpā radio nemaz nav nepieciešams.

Pie kafejnīcas letes gaida smaidīga kundzīte, bet, tā kā ir jau pāri pulksten trijiem un kafejnīca strādā līdz četriem, palikuši vairs tikai divi komplekso pusdienu veidi. Nolemju par labu zirņu zupai, rīsiem ar kotletēm un salātiem, bet pusdienu kompanjons, ilgi neprātojot, izvēlējās otru variantu – mēli ar kartupeļiem, salātiem un boršču. Derdzīgajā pēcpusdienas stundā bija palicis tikai viens saldais ēdiens – klasiskais kakao krēma klucītis nenosakāmas garšas ķīselī. Taču ir iespējams iegādāties Rafaello konfektes. Pie tam ne tikai pa vienai, bet arī veselu kasti. Piedāvājumā ir dažādas čipsu pakas, sulas, limonādes, bet visvairāk šajā Purvciema nostūrī pārsteidz plašā, maciņam draudzīgā svaigi spiesto sulu izvēle.

Izvēlamies galdiņu, paņemam ēšanas piederumus un apsēžamies. Jāpiezīmē, ka nedrīkst aizmirst salvetes – šis ir ieteikums visiem, kas šo lasa un vēl tā nedara. Ejot uz šādām ēstuvēm, vienmēr labāk noslaucīt savus galda piederumus – kā mēdz teikt – better safe than sorry. Sēžot pie galda, ielūru blakus telpā. Pāri tālākajai sienai nostiepta virtene ar spīdīgu “happy birthday’’, telpas stūros lidinās krāsaini baloni, tās centrā uzklāts galds. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka telpas sienas klāj strīpainas tapetes, bet tad saprotu, ka te gluži  kā 19. gadsimta pilīs un muižās sienas rotā audums. Strīpaino auduma tapešu šokolādes brūnajam tonim pa vidu pāri visām sienām horizontāli stiepjas arī pieskaņota koka līstīte, zem kuras turpinās auduma pārklātā siena, bet svītru vietā – zelta izšuvumi. Mulsina šī iestādījuma griesti – parastie baltie iekarināmie griesti, kuros ik pa  brīdim noslēpušās ekonomiskās spuldzītes, taču telpu izgaismo nevis tās, bet gan pseidoburžuju zelta lustras. Pie sienas spogulis ar biezu zelta rāmi. Vēl nepaspējusi sagaidīt savas kompleksainās pusdienas, apkārtējās vides pētīšanā iegrimusi, atceros par visām higiēnas prasībām un tiem briesmīgajiem plakātiem sākumskolas ēdnīcā, kuri solīja visādas šaušalīgas slimības, ja netiks nomazgātas rokas pirms ēšanas. Saprotu, ka patiesībā mani  māc ziņkāre, kā izskatās šī iestādījuma labierīcības. Saņēmusi norādes, dodos cauri lielām baltām divviru durvīm. Viss ir tumšs, pavisam zūd orientācija telpā. Klusums, gaišas sienas un grīdas flīzes, šaurs, garš gaitenis ar gaismu vienā galā. Paveros pa labi – tur pa plaši atvērtajām divviru durvīm var redzēt Labās Vēsts telpas priekšnamu – lielas kāpnes, marmors, palmas, augsti griesti, savāds elektriskais apgaismojums. Atceros, kā pamatskolā labākā draudzene sūdzējās par karatē treniņiem, ko apmeklēja šajās telpās. Viņa stāstīja, kā pa aukstajām marmora kāpnēm nelaimīgais trenneris pusmūžā ar nelielu krievu akcentu lika skraidīt augšā lejā. Tādi, pret kāpņu monumentalitāti kontrastējoši mazi cilvēciņi baltos kimono skraidelēja turp atpakaļ. Man sāk šķist, ka šīs labās vēsts īpašnieka vai kāda cita atbildīgā vizuālais un konceptuālais estētikas absurdums tuvinās kādai Deivida Linča vai Alehandro Hodorovska filmai. Lūrot telpā, nostrādā arī gaismas sensori, un, pagriežot galvu pa kreisi, garā gaiteņa galā virs spīdīgās zīmes ar skrienošu zaļu cilvēciņu stiepjas visai agresīva izskata uzraksts ДЕТСКИЙ ГОРОДОК. Beidzot atrodu labierīcības, un mani atkal pārsteidz kustības sensoru gaismas – izgaismojas labierīcību priekštelpa, atklājas gaiši zilos toņos iekārtots interjers, neliels dīvāns, marmora pakaļdarinājuma izlietnes, zelta ūdens krāni. Kā man nedaudz vēlāk palīdzēja nodefinēt kāds draugs – trancy (trashy+fancy). Izlietņu zemā novietojuma dēļ, lai nomazgātu rokas, nākas stāvēt tādā kā pustupienā.

Atgriežos pie galda. Pēc neilga brīža sagurušajam pusdienu kompanjonam tiek pienests šķīvis, kurā vientuļi dzīvo mēle ar kartupelīšiem, mīļi nolikts priekšā, bet vēl mīļāk šī sieviete ap piecdesmit sāk smieties un ar draudzīgu pieskaršanos rokai atzīst – salātiņi taču! Nu ja, darba diena jau tūlīt beigsies. Visi jauki pasmejas. Atnāk mēle, neveikli kartupelīši, salātiņi, borščs, tad arī zirņu zupa, rīsi, kotletes un vēl salātiņi. Protams, gan mēle ar neveiklajiem tupenīšiem, gan rīsi ar kotletēm peld baltajā mērcītē. Šādus salātiņus gan bieži negadās redzēt – marinēti gurķi, paprika un svaigi gurķi. No pusdienu kompanjona šķīvja paņemtā, nelielā mēles gabaliņa garša atgādina 2004. gada jaungadu, kuru sagaidīju tepat, pāris mājas tālāk no Labās vēsts. Atmiņā uzaust bagātīgi klātais galds, krievu televīzijas tiešraide, tēvs un kaimiņš smēķē ārā pa virtuves logu, salūts, šampanietis, Mežezers un pirmā reize, kad pārvarēju bailes no mēļu ēšanas.

Meitene izņēmusi austiņas, tikusi galā ar kartupelīšiem, bet karbonādi atstāj peldamies baltajā mērcītē. Ar savām lielajām desmitgadnieces acīm veras televizorā, kur pāri okeānam smalku restorānu virtuvēs gatavo ēst  un satraucas par kurkumu.

Un tas deserts. Tas deserts. Tipiskais kakao kubiņš tipiskajā sārtajā ķīselī. Ēdot to, ir sajūta, it kā mutē apvienotos Van Hutena kakao ar kuršu kāpas smiltīm. Par to vairāk runāt es negribu. Nekad. Pametot kafejnīcu, visi draudzīgi atsveicinās. Varbūt vien tāpēc, ka tūlīt beigsies darba diena, tomēr man šķiet, ka mikrorajonu saspiestībā cilvēki kļūst jaukāki. Izejot no tumšajām telpām, saules gaismā zūd orientācija, vēroju Purvciema daudzstāvenes un domāju par visiem jaungadiem, kurus neatceros.

Luīze Lote Nežberte