Patrīcija M. Keiša: Mani pionieros nepaņēma

2

“Nu bāaaaac,” ierasti čīkstīgā, mazā balstiņa manā galvā dūca, man uzmanīgi soļojot lejup pa Dirty Deal Teatro kāpnēm, kas stāvuma ziņā atgādina bērnībā biedējoši vilinošās bēniņu trepes. Šeit jāprecizē, ka tas nebija “Nu bāaaaac, cik labi!” vai “Nu bāaaaac, cik sūdīgi!”, bet gan “Nu bāaaaac, ko lai vispār saka?”. Dmitrija Petrenko izrādi Pēdējais pionieris es apmeklēju ar mērķi, sūtību un apņēmību uzrakstīt recenziju. Taču, kad aktieri bija trīsreiz paklanījušies un pustukšā zāle sāka izklīst, man nācās pavērties savā über pieredzējušās profesionālās teātra kritiķes blociņā, kurš vienlaicīgi kalpo par jebkura skolas mācību priekšmeta rezerves kladi, kā arī neizsakāmi intīmi eksistenciālu dienasgrāmatu, un ieraudzīt tur vienu plikiņu neko. Labi, tā kā es tīras sirdsapziņas saglabāšanas nolūkos cenšos nemelot literārās labskanības dēļ, tad jāatzīst, ka kaut kas tur tomēr rakstīts bija. Neskaitot pāris nožēlojami īsus, pilnīgi nesalasāmus skricelējumus, kas tapuši izrādes laikā, es biju pirms ienākšanas zālē pierakstījusi šādus divus teikumus: “Sūdīga kafija gaidītavā. Doma par vecāku bērnību.” Domugraudi gan (vismaz sākotnēji) savā starpā saistīti nebija. Otrais no tiem, šķiet, rezumēja manu ieinteresētību izrādē.

“Pēdējais pionieris” ir stāsts, kurš ir radies šeit un tagad, satiekot un uzklausot vairākus “pēdējos pionierus”, aptuveni četrdesmit gadus vecus mūsdienu Latvijas iedzīvotājus, tādējādi metot tiltu starp “šodien” un “tad”.[1]

Maniem vecākiem gan ir nedaudz vairāk par 40, taču arī viņi, kā izrādes aprakstā minēts, “savu dzīvi uzsāka reizē ar jaunizveidoto valsti”[2]. Proti, mani ļoti interesē, kā bija būt jaunam Latvijā astoņdesmito/deviņdesmito gadu mijā. Es gribu zināt, kā un ko jaunieši tad domāja un darīja. Taču vecāku iztaujāšanai nododos reti. Katru reizi, kad to tomēr daru, šķiet, ka visus jautājumus jau viņiem esmu uzdevusi iepriekš un tie pamazām sāk iet uz riņķi, lai gan skaidrāks nekas nekļūst. Ne mamma, ne tētis, šķiet, īsti nesaprot, ko es vispār gribu dzirdēt un visdrīzāk nejauši izlaiž tieši tās detaļas, kas man šķistu vissvarīgākās. Respektīvi, mani interesē režīma sabrukšanas un sabiedrības politiskā noskaņojuma aspekts jauna cilvēka uztveres kontekstā, taču mani vecāki vai nu īpaši par to toreiz neprātoja, vai arī ir jau piemirsuši, kā tad nu tur viss bija. (Piedodiet, mīļie vecāki, ja jūs šo lasāt un uzskatāt, ka esmu visu pārpratusi.) Un tātad, izrādes apraksts man solīja parādīt, kā jauniešu ikdienu un skatu uz pasauli ietekmēja padomju režīma atmaigšana un galu galā sabrukšana – “par tās paaudzes neremdināmo vēlmi, lai lietas notiek citādāk – sākot ar atļauto matu garumu skolēniem, beidzot ar to, lai viss vienkārši notiktu ĪSTĀK!”[3]

To pašu daudzsološo anotāciju lasot, es, pašai neizprotamu iemeslu dēļ, varoņus aprakstošo frāzi “viņi runā krieviski” uzskatīju par mazsvarīgu. Varbūt, jo galvā nosēdušies tēva stāsti par viņa bērnības draugiem-krieviem, jo agrāk jau pagalmā visi spēlējās kopā un nevienu nešķiroja. Jebkurā gadījumā, man šķita, ka izrāde būs par jauniešiem astoņdesmito gadu beigās – kā krieviem, tā latviešiem. Taču izrādās, ka tieši pusaudžu etniskā piederība ir viens no izrādes pamatmotīviem. Proti, Pēdējie pionieri ir krievu jaunieši, kuriem ir savs viedoklis par tuvojošos PSRS sabrukumu un to, ka latviešiem iespējams būs pašiem sava brīvvalsts. Jā, latviešiem. Bet krieviem? Tā ir jauniešu dzimtene, un tomēr viņus brīvas Latvijas ideja biedē. Kā to noformulē Saša (improvizēti citēju): “Ziniet, kā, kad iet pie ārsta, uz kartītes viss ir krieviski un tikai pēc tam latviski rakstīts? Nu lūk, būs latviešiem sava valsts un tad, nu tad viss VISPIRMS būs latviski un tikai tad krieviski… Jūs vispār saprotat?” Viņu bažas par savu nākotni latviskā Latvijā nav nepamatotas – jauniešu latviešu valodas zināšanas ir pielīdzināmas skaitlim, kas nullei ir pavisam tuvs, un pašus latviešus viņi uzskata par noslēgtiem dīvaiņiem – nevienu viņu bērnu Ķengaragā pagalmā spēlējamies nemana, laikam visu laiku mājās sēēēž un grāāāmatas lasa (šo lasīt tik nicinošā tonī, kādā vien iespējams izteikties par grāmatu lasīšanu). Katrā gadījumā, latviešu un krievu savstarpējo attiecību tēma ir nenoliedzami aktuāla arī mūsdienu kontekstā, un tagadnes izpratnes nolūkos ielūkoties šajā saspringtajā pagātnes periodā nepavisam nav slikta doma.

Un kādēļ tad radās mans “Nu bāaaaac, ko lai vispār saka?”? Tas ir nevis sašutuma vai pārsteiguma sauciens, bet gan vienkārša neizpratne. Šī, šķiet, bija pirmā reize, kad apmeklēju izrādi, kuras mērķauditorijā es acīmredzami nebiju iekļauta. Pēdējais pionieris ir pilns ar tā laika ikdienas dzīves un kultūras referencēm, ko man kā deviņdesmito otrajā pusē dzimušai pusaudzei tvert gluži vienkārši neizdevās. Protams, pavīdēja pāris man izprotami vai arī izrādes kontekstā izskaidroti elementi kā, piemēram, grēkāžiem-skolēniem noteiktais sods, kas izpaužas kā monotona visu skolas bibliotēkas grāmatu pārskatīšana ķēpājumu dzēšanas nolūkos, vai arī jauniešu reakcija uz jaunimportēto franču kino, kas, maigi izsakoties, nebija gluži tik naivs kā ierastie padomijas ražojumi. Tomēr brīžos, kad par mani krietni vecākā publika smējās kā kutināti, es viegli smīnēju vien pieklājības pēc. Zāle bija spoži apgaismota, un jutu pienākumu tēlot, ka saprotu. Bet nesapratu gan. Šī apziņa, ka man netveramas references eksistē, bet es tās spēju pamanīt tikai pārējo skatītāju reakcijās, neļāva nodoties izrādes baudīšanai. Nepameta sajūta, ka notiekošo spēju izprast vien virspusēji tematiskā un nevis strukturizēti detalizētā līmenī, kas kopumā tikai pastiprināja gaidītavas nebaudāmās kafijas pēcgaršu mutē. Iespējams, teātra mājaslapā būtu vajadzējis norādīt – “izrādi bērniem līdz 40 gadu vecumam neiesakām”. Šī nu bija tā reize, kad nožēloju kultūras pasākuma apmeklējumu bez kompanjona. Ejot ārā no zāles, izmisīgi ar acīm mēģināju tvert jebkura vecāka cilvēka skatienu, cerībā, ka viņš ieraudzīs manu neizpratni, un izdosies uzsākt sarunu. Tomēr visi pārējie skatītāji apmierināti pļāpāja katrs ar savu kompanjonu, un es, kā jau kautrīgs bērns, nodūru acis uz kurpjgaliem un devos lejā pa šaušelīgajām kāpnēm. Var jau būt, ka vienkārši esmu kulturāla analfabēte un citiem maniem vienaudžiem problēmas ar šo izrādi nerastos. Aktierspēle bija prasmīga, scenogrāfija atbilstoša un tematika aktuāla, taču šī izrāde gluži vienkārši nebija paredzēta man. Ja uz Pēdējo pionieri, tad tikai ar mammu vai tēti pie rokas.

[1] http://dirtydeal.lv/teatro/2016/03/21/pedejais-pionieris/

[2] turpat

[3] turpat

Ilustrācijas autore: Luīze Lote Nežberte

Patrīcija M. Keiša

Patīk dzert tēju un spriedelēt

  • ckzs

    Tad sanāk, ka jūs nesaprotat nevienu izrādi, kas nav veidota ap laiku, kad sasniedzāt dzimumbriedumu. Ja jums problēmas sagādā 90gadu references, tad, kā jūs varat komentēt, piemēram, Šekspīra vai, nezinu, Čehova izrādes, kas balstītas attiecīgi 16-17. un 19. gs. reālijās? Varbūt sākumā vajag pabeigt vidusskolu, paplašināt vēsturisko zināšanu horizontu un tad pievērsties recenziju rakstīšanai, nevis zināšanu vakuumu aizstāt ar kafijas un kāpņu slīpuma leņķa analīzi. Un, nē, jūsu tīniskais žargons nepiešķir tekstam ironiski atsvešinātu un provokatīvu toņkārtu, tas rada infantiluma un “nu baaāāc (vai drīzāk bļ*ģ), kāpēc šī pseidorecenzija eksistē” efektu.

    • Patrīcija

      Apmeklējot iestudējumus, kas balstīti, piemēram, Šekspīra vai Čehova darbos, ir iespējams iepazīties ar pamatmateriālu pirms tam. Savukārt, dodoties uz šādu izrādi, nav skaidrs, kam gatavoties. Un jā, arī jaunieši, kuri nav pabeiguši vidusskolu, apmeklē teātri, un arī viņiem par redzēto ir viedoklis. Vidusskolā Latvijas vēstures programmā par 80./90. gadu miju tiek mācīts vien no politiskā, nevis no sabiedriskās un kultūras dzīves aspekta. Tādas izrādes kā šī var būt saistošs veids, kā paplašināt jaunatnes skatījumu un izpratni par šo (vai tiklab citu) vēstures periodu.
      Jūsu iebildumi šķistu vietā, ja es kaut mirklīgi būtu pretendējusi uz profesionālas teātra kritiķes statusu. Es ļoti labi apzinos, cik daudz vēl nezinu un neprotu. Tomēr tas taču netraucē mēģināt un paust savu (subjektīvo, iespējams “zināšanu vakuumā” eksistējošo) viedokli kā diezgan nozīmīgas kultūras pasākumu auditorijas daļas – jauniešu – pārstāvei.
      Veiksmi Jums “pēc definīcijas īstu” recenziju meklējumos. Lūk, šeit varu piedāvāt vienu par šo pašu izrādi – http://www.satori.lv/raksts/11167/Par_nakotni_kas_ir_pagatne . Lai prieks lasīt!