Remdenā izdzīvošanas spēle

0

Izdzīvot. Tas ir pats primārais instinkts, kas piemīt jebkurai dzīvai būtnei. Kamēr dzīvniekiem šis instinkts aprobežojas tikai ar pārtikas sagādāšanu un reprodukciju, cilvēkiem tas ir krietni sarežģītāk. Šajā norisē iesaistīta ir mūsu sirdsapziņa un morāles kodekss. Cik daudz cilvēks ir gatavs ziedot un darīt, lai izdzīvotu? Cik maz ir nepieciešams, lai pārkāptu jebkādu likuma vai pieņemto normu robežu? Tieši šī izdzīvošanas tēma nereti izmantota kā vadmotīvs mākslā un literatūrā.  Piemēram, sākot ar tādiem literatūras darbiem kā Vējiem līdzi, kur ASV pilsoņa kara rezultātā cilvēki ir spiesti pielāgoties jaunajiem apstākļiem, 1984, kur totalitārā distopijas pasaulē ir jācīnās par katru dienu, beidzot ar tādām filmām kā Cilvēks, kurš izdzīvoja, kur galvenā varoņa lielākais izaicinājums ir pirmatnējā daba, 127 stundas, kur piedzīvojumu meklētājs savas neapdomīgās rīcības dēļ ir spiests izmantot drastiskas metodes, lai paliktu dzīvs.

Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, jo darbi par izdzīvošanu pašsaprotamu iemeslu dēļ nav zaudējuši savu aktualitāti un noteikti arī nezaudēs. Vienmēr ir interesanti sekot līdzi, kā galvenie varoņi mainās līdzi konkrētam laikmetam, cenšas adaptēties jaunā vidē, mēģina pielāgoties sev svešiem noteikumiem un sabiedrības normām. Tas, vai viņiem tas izdodas vai nē,  jau ir cits stāsts, taču vienmēr var atrast kaut ko tādu, ar ko skatītājs, lasītājs un klausītājs var sevi asociēt. Ir saistoši redzēt/lasīt/klausīties, ka ne jau tikai mums vienīgajiem ir jācīnās ar dzīves netaisnībām un nežēlībām, pat ja varoņu pārdzīvojumi nereti ir hiperbolizēti un tālu no reālās mūsdienu ikdienas. Viņu neatlaidība iedvesmo un vieš cerību, ka arī mēs spējam tikt uz priekšu, neskatoties uz to, ka citreiz vēlme padoties ņem virsroku.

Arī Dailes teātris nesen savā repertuārā iekļāva izrādi par izdzīvošanas tēmu. 23. martā savu pirmizrādi piedzīvoja Pētera Krilova režisētā Lielā melu burtnīca, balstīta uz Agatas Kristofas vispazīstamāko darbu Piezīmju burtnīca (vietām tulkots arī kā Lielā burtnīca), kas ir bijis ekranizēts (režisora János Szász 2013.gada filma) un iestudēts arī citviet.  Lielā melu burtnīca vēsta par divu dvīņu brāļu dzīves gaitām Otrā pasaules kara beigās, kur, lai pasargātu bērnus no kara šausmām, viņi tiek nogādāti kādā nelielā Ungārijas pilsētiņā pie Vecāsmātes, un turpinās komunisma laikā. No šī daudzsološā pamatmateriāla Pēteris Krilovs izveidojis izrādi, kurai, manuprāt, grūti sekot līdzi, jo ir nepārliecinošs galvenā varoņa tēlojums. Ļoti iespējams, ka tas ir saistīts ar faktu, ka sākotnējais galvenās lomas atveidotājs aktieris Dainis Grūbe izrādes sagatavošanas pēdējā posmā ieguva traumu Frankenšteinā, kas liedza viņam uz kādu laiku piedalīties jebkādās izrādēs. Līdz ar to Artūram Dīcim pārnedēļu laikā bija jāiejūtas galvenajā lomā.  Ja pirmajam cēlienam odziņu piedeva Indras Briķes Vecāsmātes ugunīgais raksturs un Artūra Dīča un Mārtiņa Upenieka kā dvīņu brāļu organiskā un harmoniskā saspēle, kas diemžēl izzuda, paliekot tikai vienam brālim uz skatuves, tad otrais cēliens bija tāda kā taustīšanās tumsā. Sižeta darbība virzījās uz priekšu ļoti strauji , notikumi vietām bija saraustīti, nespēdami noturēt skatītāja uzmanību. Sajutos kā tāds palaidnīgs bērns, jo pārāk bieži pieķēru sevi, aizdomājamies par pavisam citām pasaulīgām lietām, kas nekādā veidā nebija saistītas ar šo izrādi.

Lielās melu burtnīcas pamatā ir vēstījums par totalitārisma spēju sakropļot cilvēka būtību. Ir saprotams, ka totalitārisma iespaidā cilvēka vērtību sistēma pamazām sabrūk, labā un ļaunā robežas lēnām izzūd. Sirsnība, labestība, kritiskā domāšana un vērtēšana ilgstošas spriedzes un bezcerības apstākļos notrulinās.  Neatliek nekas cits, kā ierobežojumu pilnajā laikā kaut kādā veidā savilkt galus kopā. To ļoti labi parāda abu brāļu bezprincipu rīcība pirmajā cēlienā: priestera šantažēšana, tēva piemānīšana un novešana līdz nāvei, plānota kalpones uzspridzināšana. Savukārt otrajā cēlienā lielāks akcents ir likts uz emocionālo jūtu pasauli, kur virmo mīlas kaislības, greizsirdība un naids. Bet tas viss – samērā remdeni.

Tēlu Kristofas darbā ir pietiekami daudz, tādēļ daži aktieri izrādes laikā lomas mainīja, kas radīja neveikluma un nenostrādātības iespaidu. Vienā brīdī Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir neķītra, nejauka kalpone, kuru beigu beigās uzspridzina, bet nākamajā mirklī viņa jau ir pavisam cita persona, kura detalizēti stāsta par savu intīmo dzīvi ar tēvu un mēģina noslīcināt savu bērnu. Jā, runājot par bērnu, teikšu godīgi, man pat neērti palika skatīties cilvēka ar kustības traucējumiem attēlojumu (ar garīgiem arī nedaudz?), kas tika parādīts kā tāds mežonīgs pērtiķis, bezsakarīgi skraidot pa skatuvi. Tajā noskatīties bija drīzāk skumji. Nepārliecināja aktieru bērnu attēlojums, jo nebija vērojama tēlu garīgā attīstība un izaugsme. Šajā brīdī nāk prātā Andreja Žagara intervija Kultūras dienā, kurā viņš izteicās – „(..) es nevaru saprast domu, neredzu zemtekstus, viss tiek norunāts vairāk vai mazāk emocionālā plūdumā, netiek akcentēti pareizie vārdi. Es kā skatītājs nesaprotu – ko viņš domā, kādu skatuvisko darbību viņš realizē.” Šos vārdus, kas attiecas uz jebkuru izrādi ar sliktu aktierprasmi, var droši attiecināt arī uz Lielo melu burtnīcu. [1]

 

Lai arī neesmu lasījusi Agatas Kristofas Piezīmju burtnīcu un redzējusi 2013.gada filmu, esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes par šiem darbiem, kuros ir reālistiski skaudri atainots vientulības posts, dzīves mērķu pazaudēšana, eksistēšana nevis dzīvošana, cilvēciskuma trūkums, bet tam visam cauri vijas cerības gars. Diemžēl to pašu nevarētu teikt par Pētera Krilova iestudēto izrādi. Tā parāda šīs tēmas tikai ļoti virspusēji. Lai spētu labāk sekot līdzi izrādes sižetam, būtu vērtīgi pirms tam iepazīties vai nu ar Agatas Kristofas darbu, vai arī János Szász filmu. Jāatzīst, ka ir redzēti daudz labāk veidoti darbi ar tādu pašu problemātiku, kas spēj sirds stīgas aizskart daudz spēcīgāk.

 

[1] Rozentāls, A. Andrejs Žagars: Tagad man ir laiks pilnveidot sevi. Diena. Pieejams: http://www.diena.lv/kd/intervijas/andrejs-zagars-tagad-man-ir-laiks-pilnveidot-sevi-14134929

 

Ilustrācijas autore: Luīze Lote Nežberte

Žanete Zujeva

"Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nevarētu samierināties ar īstenību." /E.M.Remarks/