Dārta Dīriņa: Atliec uz vēlāku to, ko vari nedarīt šodien

0

Vilcināšanās, tendence atlikt uz rītdienu, slinkuma māsa, Skārletas sindroms, izvairīšanās no tiešo darba uzdevumu izpildes, bumbulēšana, hroniska nedarīšana, pēdējā brīža panika, gumijas stiepšana, nespēja plānot laiku. Šī garā frāžu virkne skaidro galvenās iezīmes tiem, kuriem svešs ir termins “prokrastinācija”, lai gan, ņemot vērā šīs teorijas milzīgo pēdējā laika popularitāti, nezinātāju visticamāk ir ļoti maz.

Kad tuvojas mācību gada noslēgums, šķiet, ka darbu atlikšana ir kā neredzama mentāla saikne, kas vieno visus, kurus tuvākajā laikā sagaida bakalaura darbu nodošana, skates, gala eksāmeni, sesija un citi zilus acu riņķus izraisoši notikumi.

Meklējot trāpīgus raksturojumus šim mistiskajam, netaustāmajam stāvoklim, runāju ar draudzeni, kura ietilpst kategorijā “augstas klases prokrastinatori ar vairāku gadu pieredzi”. Viņa atzina, ka prokrastinācija ir “lielisks veids, kā pakāst dzīvi, iedzīvojoties dziļos pašpārmetumos”. Un varu viņai tikai piekrist, jo šāda vainas apziņa pašam pret sevi var iedzīt cilvēku nopietnā depresijā. Laiks, ko iegūstam, nedarot lietas tad, kad to vajadzētu, nemaz nav produktīvs –  to pat nevarētu nosaukt par atpūšanos, jo šis atpūtas laiks tiek pavadīts graužot sevi par neizdarīto un to, cik maz laika ir atlicis.

Viens no senākajiem avotiem, kurā runāts par darbu atlikšanu, meklējams Senajā Grieķijā, Hēsioda daiļradē. Savā rakstu darbā “Darbi un dienas” Hēsiods aicina savu brāli Persu pārtraukt izvairīties no dotajiem pienākumiem, nosoda sliņķus un pamāca, ka “gauss darba veicējs nekad nevarēs piepildīt savu klēti”. Prokrastinācijas tēma tiek minēta arī Bībelē: “Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku” (Jēkaba 4:17). Šis temats iet cauri laikiem, turpinot iezīmēt nekaitāmas ievērojamas personības. Piemēram, Svētajam Augustīnam pieder citāts “dāvā man šķīstību un atturību, bet vēl ne”. Leonardo da Vinči savukārt ir zināms ne tikai kā viens no lielākajiem pasaules ģēnijiem, bet arī kā nelabojams prokrastinators – Monu Lizu viņš gleznoja 16 gadus, bet Svētā Vakarēdiena freskas tapšanu pasteidzināja tikai tad, kad viņam draudēja nesamaksāt. Mocarts pasaulslaveno operu Dons Žuans pabeidza tikai nodošanas termiņa rītā. Zināms, ka Bils Klintons teju visas prezidenta uzrunas esot rakstījis pēdējā brīdī, copy-paste variantā, tāpat arī Dalai Lama jeb Tenzins Gjaco ir atzinis, ka studiju gados spēja mācīties tikai dzelžainu termiņu apspiests.

Mūsdienās par šo tēmu tiek rakstīti referāti, dažāda veida zinātniskie darbi, doktora disertācijas, veikti pētījumi un sarakstītas grāmatas, veidoti raidījumi. Reizēm aizdomājos par to, ka ap šo visu ir uzpūsts kārtējais bizness. Hroniskā lietu atlikšana vieno dažādu vecumu un profesiju pārstāvjus, tāpēc tiek plaši apspriesta arī publiskajā telpā. Mani pēdējā laika atradumi ir aizveduši līdz divām visai saturīgām TED talks sarunām, no kurām viena ticami ilustrē prokrastinatora domu gājienu un smadzeņu uzbūvi, kamēr otra  – attaisno šo cilvēku komūnu, stāstot par bumbulēšanas sindroma iespējām novest pie pozitīva iznākuma.

Prokrastinācijas galvenā iezīme ir atrast laiku nevajadzīgām nodarbēm, atliekot malā svarīgās. Un tā tu attopies divas dienas pirms diplomdarba nodošanas, pētot kartupeļu čipsu receptes, dienu pirms eksāmena, meklējot internetā, kur iegādāties labāko matchas tējas pulveri, vai piecpadsmit minūtes pirms autobusa, pidžamā mazgājot nost sejas masku. Tāpat referāta nosūtīšanas termiņa tuvošanās, piemēram, ir labs iemesls, lai beidzot sakārtotu istabu, nomazgātu traukus vai apgrieztu kāju nagus. Vienmēr atrodas kādi svarīgāki darbi par tiem, kas patiešām būtu jāsāk darīt.

Likumsakarīgi, ka šiem cilvēkiem nekad nav laika. Nav laika iesaistīties jaunās aktivitātēs, nav laika mācīties, nav laika strādāt vairāk, nav laika satikt draugus, nav laika gulēt un nav laika dzīvot. Pirms apšķebinu jūs ar tādām frāzēm kā  “laiku atrast var vienmēr” vai “ir jāizvirza prioritātes”, jāteic, ka laiks patiešām vienmēr atrodas. Pasēdēt Instagramā, piemēram. Noskatīties jaunāko seriāla sēriju. Paēst nesteidzīgas vakariņas, šķirstot kādu laikrakstu. Vai jums nekad nav gadījies kādam feisbukā rakstīt, ka nav laika? Šis “nav laika” iet rokrokā ar atlikšanu uz vēlāku – tā ir tieša nedarīšanas atruna.

Atlikt ir iespējams visu, pat gulētiešanu. Zinātāji saka, ka ar šādu problēmu saskaras cilvēki ar paškontroles trūkumu, tomēr savā ziņā tas rada pretrunu ar prokrastinatora dzīves moto – “Vējiem līdzi” Skārletas “par to es domāšu rīt” vai tik izplatīto mierinājuma frāzi “rīt būs jauna diena”. Zināms arī, ka viens no vispārīgas atlikšanas iemesliem ir vēlēšanās palikt komforta zonā, izvairīties no negatīvām emocijām un stresa, kādu rada saspringts darbs.

Vēl prokrastināciju mēdz saistīt ar pārlieku lielu perfekcionismu. Bieži pieķeru sevi pie domas, ka, sākot no nākamās nedēļas vai mēneša pirmā datuma, man viss sanāks labāk – celšos pēc pirmā modinātāja, tiešām, tiešām iesākšu lasīt grāmatu semināram, sportošu vairāk, saldumus ēdīšu mazāk, pret lietām attiekšos nopietnāk, telefonā skatīšos retāk, gulēt iešu laicīgi. Bet jūs jau zināt, kā viss notiek (vai nenotiek) patiesībā.

Labs veids, kā kavēt neesošo laiku, ir lasīt par dažādām prokrastinācijas atmešanas metodēm. Diemžēl padomos, kā jau tas ir sagaidāms, nekā diži prātīga nav. Lielākoties tie aprobežojas ar “elpo dziļi, aizver acis un trīs minūtes koncentrējies uz darāmajām lietām” vai “nemēģini lietas sarežģīt”, vai “vienkārši sāc darīt”. Paldies, ļoti noderīgi, tagad es tiešām sākšu kaut ko darīt! Jo vairāk ar šādiem ieteikumiem saskaros, jo vairāk saprotu – tas laikam būtu tas pats, kas kaislīgam smēķētājam dot lasīt grāmatas, kurās soli pa solim aprakstīts, kā atmest šo kaitīgo ieradumu.

Tā nu es ar patiesu apbrīnu vēroju par sevi pārliecinātus prekrastinatorus – prokrastinatoru pretmetus, kas neizprot laika vilcināšanas domu gājienu. Lai gan darbu atlikšanu mēdz pamatot arī ar pozitīvām iezīmēm, piemēram, spiediens, ko rada laika trūkums, paaugstinot darba efektivitāti un kreativitāti. Un tomēr – tās šķiet aiz ausīm pievilktas atrunas, kuras lasīt vai klausīties tiem, kuriem pašiem sevi attaisnot ir grūti.

Marta otrajā nedēļā svin Starptautisko Prokrastinēšanas nedēļu. Tās ietvaros ikvienam ir iespēja pierādīt, cik daudz lietu ir iespējams atlikt vienas nedēļas laikā. Rādās, ka šogad esam to palaiduši garām – būs vien jāatliek uz nākamo gadu. Labāk vēlāk nekā nekad.

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.