Matīss Rihards Vilcāns: Zēns no pēdējā sola jeb imaginārie skaitļi

0

Raksts ieguvis 1. vietu Jest; konkursā “Refleksijas”

Vienā vakarā Latvijas Nacionālā teātra izrādes dēļ pārsteidzoši savienojās pēdējo mēnešu un pat divu trīs gadu domu saliņas – tās, kas fiksējušas un apstrādājušas, un attīstījušas manus iespaidus un zināšanas par literatūru, tās pētniecību (pirmie prātā uzpeldēja tādi termini kā naratīvs, naratīva instances un stratēģijas), kas veidojušas manu mīlestību pret teātri un priekšstatus par skatuves mākslu (īpaši tās lomu sabiedrības dzīvē) un rosinājušas iepazīt laikmetīgo mūziku (Džona Keidža minimālisms). Tas viss vienas izrādes dēļ.

Huana Majorgas lugas “Zēns” saturs iedvesmoja domāt par mākslas un jo sevišķi par daiļliteratūras efektu, robežām un mērķiem. Izrāde balstās uz nenoliedzami ļoti spēcīgu tekstu, ko latviskojis izcilais dzejnieks un tulkotājs Edvīns Raups (daudzi stāstu jau zina no Fransuā Ozona filmas „Mājā” (2012)). Tās sākumā izskan viens no daudzajiem pierakstīšanas vērtajiem domugraudiem – poēzija ir murgs, bet tā, tāpat kā matemātika un imaginārie skaitļi, atrisina pasaules problēmas (lugas autors ir strādājis par matemātikas skolotāju un šajā laikā esot iemācījies trīs lietas: katram puisim ir kāds noslēpums, neviens neizvēlas pēdējo solu rindu tāpat vien un imaginārie skaitļi ir tikpat skaisti, cik neparasti.). Ja par mākslas un jo īpaši literatūras ietekmi es daudz nešaubos – literatūrai es ticu tikpat stipri, cik stipri ticu matemātikai –, tad par teātri man nav skaidras attieksmes. Pēdējos mēnešos, apmeklējis teju divdesmit teātra izrādes un operas, es diemžēl neesmu ieguvis pārliecību par šīs mākslas mikrokosmosā esošo spēku spēju pārveidojoši iedarboties uz lielāku kosmosu a la cilvēku (sa)dzīvi. Tomēr tieši izrāde “Zēns” atšķīrās, jo iepriecināja ne tikai sirdi, bet ļoti interesanti nodarbināja arī prātu – tātad mainīja ja ne sabiedrību, tad vismaz papildināja un attīstīja atsevišķu indivīdu.

Stāsts stāstā

Pirmajā stāstā piedalās trīs cilvēki – skolotājs Hermanis (Ivars Puga), zēns no pēdējā sola Klaudio (Uldis Siliņš) un Hermaņa sieva Huana (Ināra Slucka). Varoņi savstarpējās attiecības risina divās fiziski nenorobežotās telpās – Hermaņa mājās, kuras minimālisma estētikā iekārtotajā skatuvē atrodas zāles priekšplānā ar diviem krēsliem un grāmatu plauktu, un skolā, kur parasti atrodas viens vai divi krēsli. Par darbības pārnešanu uz skolu liecina lampu ieslēgšanās (starp citu, tās nav dienasgaismas lampas, kas raksturīgas Latvijas skolām, bet daudz siltākas gaismas avoti. Viela pārdomām, kā uzlabot skolēnu labsajūtu un prieku mācīties skolas vidē).

Otru stāstu raksta pirmā stāsta varonis Klaudio. Viņš, būdams labs matemātiķis, privātstundās māca šo priekšmetu klasesbiedram Rafaēlam, taču vairāk  Klaudio interesē Rafaēla vecāku – tēva Rafaēla (Juris Hiršs) un jo īpaši mātes, „visgarlaicīgākās sievietes pasaulē”, Esteres (Zane Jančevska) vērošana un ģimenes (mātes) noslēpuma šķetināšana. Skolotājs Hermanis, šajā lugā vairāk kā paskarbs redaktors un guru, atzīdams literatūras brīvību no cenzūras un šaurajiem normālības rāmjiem, neiebilst pret Klaudio aizdomīgo interesei par Rafaēla ģimeni. Turpretim Hermaņa sieva nav sajūsmā par vīra skolnieka un arīdzan pašas vīra aizraušanos un pārmet vīram saprāta trūkumu, kaut arī viņš jaunajā rakstītājā saredz kaut ko no Franca Kafkas un jaunā talanta dēļ ir gatavs nozagt matemātikas kontroldarbus. Asprātīga un diskusijas vērta ir Hermaņa atbilde: „Mana specialitāte nav ētika un reliģija, es mācu valodu un literatūru” (par šādu atdalīšanu Ļevs Tolstojs un Viktors Igo zārkā apgrieztos). Tomēr Huana ir vairāk norūpējusies par darbu, jo nespēj veiksmīgi pārdot savus laikmetīgās mākslas darinājumus. Huanas darba problēmu dēļ līdzās literatūras problēmai (par ko ir izrādes saturs) un teātra problēmai (jo šī taču ir teātra izrāde) pavīd arī laikmetīgās mākslas provokatīvie jautājumi. Huana izrādē demonstrē dažus no saviem darbiem, t.sk. pat verbālās gleznas, tomēr Hermaņa attieksme pret laikmetīgo mākslu ir visai noliedzoša, kas ir saprotami – viņš definē mākslas uzdevumu kā pasaules apgaismošanu, nevis aptumšošanu. Viņaprāt, tieši to izdarījis grēkāzis Džoiss ar savām drazām (Hermaņa grāmatplauktā Džoisa grāmatas tomēr ir).  Laikmetīgo mākslu Hermanis pat nosauc par mākslu slimajiem. Bet vai tad tā nav ar visu mākslu? Un cik pilnīgi veselu cilvēku dzīvo uz šīs zemes? Filozofs Igors Šuvajevs kādā publiskā lekcijā loģiskā ceļā nonāca līdz atziņai, ka māksla ir slimu cilvēku nodarbe. Tā teikt, tāds tādu atrod!

Tomēr laikmetīgās mākslas problēma izrādes gaitā tik plaši un diskursīvi izvērsta netiek, un visas domas galu galā atgriežas pie literatūras. Hermaņa sniegtais atbalsts savam skolēnam varētu būt Ziedoņa balvas cienīgs ne tikai skolotāja drosmes dēļ, bet arī tāpēc, ka viņš ne tikai kritizē un māca Klaudio, bet arī sagādā savam skolēnam grāmatu kalnu – Dostojevskis, Čehovs, Servantess ir vien daži no autoriem, kuru darbi atrodami izrādes rekvizītos. Bibliotekāra kārdinātāja un konsultanta funkcija, iespējams, ir svarīgākais, kas skolēna saikni ar literatūras skolotāju padara tik īpašu.

Stāsta stāstā efekts tiek panākts ne ļoti neparastā, taču saprotamā un acij (un arī ausij) tīkamā veidā. Brīžos, kad skatītājiem tiek stāstīts Klaudio rakstītais, atdzīvojas četri pie skatuves sienas esošie ekrāni, parādot četrus Klaudio attēlotos varoņus – pašu Klaudio, klasesbiedru Rafaēlu, Rafaēla tēvu Rafaēlu un māti Esteri. Šo varoņu runāto pastiprina mikrofoni, savukārt viņu darbošanās ir krietni eksaltētāka salīdzinājumā ar pirmā stāsta varoņiem. Īpaši atšķirīga uzvedība ir Rafas tēvam, to Juris Hiršs prasmīgi atveido kā lādzīgu vidusšķiras senci, kurš skatās basīti, daudz runā par Ķīnu un dara to savdabīgā valodā. Manuprāt, uzteicami darbojas visi izrādes aktieri, atsevišķi cildināt gribas jau pieminēto Juri Hiršu, Hermaņa lomā kolorīto Ivaru Pugu, bet vairāk par visiem – Klaudio atveidotāju Uldi Siliņu, viņš radījis entuziastiski introvertu tēlu, kura būtība tā arī nav atminama līdz pat izrādes beigām. Noslēpumā paliek ne tikai tēla būtība – tuvojoties izrādes beigām, abi stāsti arvien vairāk saplūst, un kļūst teju neiespējami saprast, vai vispār divi stāsti ir bijuši. Varbūt viss acu priekā notikušais ir Klaudio uzrakstīta fikcija. 

Literatūra kā dzīvesveids

Izrādes gaitā parādās daudzi apdomāšanas vērti jautājumi. Tā, piemēram, pēc kādas asāka pārmetuma saņemšanas Klaudio jautā skolotājam: „Ja jūs tik labi zināt, kāpēc jūs pats nerakstāt?” Šāds jautājums savā ziņā norāda uz Klaudio bērnišķību, kurš neizprot redaktora/kritiķa lomu mākslas darba novērtēšanā. Protams, situāciju sarežģī fakts, ka Hermanis iejaucas darba tapšanas procesā, nevis izvērtē jau gatavu darbu.

Tāpat nevar nepamanīt, ka gan Klaudio, gan Hermanis uz saviem aprakstāmajiem objektiem skatās no visu zinošā autora perspektīvas, proti, runā kā elite par stulbu vidusšķiru. Un ne tikai runā, bet no šādas perspektīvas arī raksta, jo naratora instances burvība taču ļauj rakstīt jebko. Par laimi Dž, Dž. Selidžeram un citiem rakstniecības drosminiekiem, rakstniekus vairs nav pieklājīgi kritizēt par darbos paustajām idejām. To izrādē māca arī Hermanis, līdz kamēr autora visatļautība ienāk arī vina dzīvē…

Kopumā izrāde “Zēns” ir kā neliela Odiseja literatūras tapšanas pasaulē un sagādās daudz nerdgasma mirkļu literatūras un tās stratēģiju zinātājiem, jo literatūras termini un atsauces uz klasiku izrādē parādās ik pēc brīža. Izrāde izskan daudzi pārdomas rosinoši domugraudi par mākslu un ikdienu. Piemēram, Hermanis un Klaudio salīdzina „normālas ģimenes” vērošanu ar absurda teātra skatīšanos. Izrādei tuvojoties beigām un abiem stāstiem samežģījoties un saplūstot, nākas aizdomāties par autora spēlēšanos ar varoņiem, proti, par to, vai autors tiešām var atļauties visu, un vai pēc darba publicēšanas viņš tiešām ir miris (Barts smaida no mākoņa maliņas!) Kādā brīdī tuvu izrādes beigām piezīmju grāmatiņā esmu pierakstījis kalambūru „stāsts stāsta stāstā”. Kur beidzas fikcija un sākas realitāte?

Ilustrācija: Luīze Lote Nežberte

Matīss Rihards Vilcāns