Signe Vikša: Piešķirt lietum krāsu

0

Raksts ieguvis 2. vietu Jest; konkursā “Refleksijas”

Bija visnotaļ silta un rāma 16. aprīļa pievakare, kad visāda garuma un vecuma, un spriganuma pakāpes kājas mēroja tuvāku vai tālāku ceļu uz Latgales vēstniecību GORS, kurā pulksten 19:00 gāja vaļā šedevrs pašmāju rokmūzikas cienītājiem – grupas Opus Pro 30 gadu jubilejas koncerts „Rozā lietus”.

Iemesli apmeklēt šo koncertu varēja būt visdažādākie – vienam Opus Pro ir mīļākā latviešu grupa, otrs saņēmis biļeti dāvanā, tādēļ neiet uz koncertu būtu grēks, bet kāds cits noskūpstījis savu pirmo mīlestību, līgani šūpojoties „Tu un es” pavadījumā un vēlas pakavēties nostalģiskās jaunības atmiņās. Es piederu, šķiet, visizplatītākajai kategorijai – zinu pazīstamākās dziesmas, mēreni apmierinošā līmenī protu dziedāt līdzi arī mazāk pazīstamām dziesmām un esmu nolēmusi, ka konkrētais sestdienas vakars ir lieliska iespēja, lai jaukā sabiedrībā apmeklētu koncertu, kurā izskanēs visnotaļ tīkama mūzika.

Esmu baudījusi vairākus koncertus GORĀ, tādēļ arī šoreiz biju uzstādījusi savu cerību un ekspektāciju latiņu pieklājīgā augstumā. Latgales vēstniecība vienaldzīga vērotāja acīs varētu šķist kā lietišķs stikla kalns (trūkst tikai zelta zirga un princeses tā virsotnē), bet tā nebūt nav. GORS ir majestātiska celtne, kurā apvienota grācija ar iekšā valdošu mājīgu atmosfēru. Dzirdot no darbinieku mutēm „Lobs vokors!”, katrs latgalietis te jūtas kā mājās un arī tas, kurš nav latgalietis, jūtas pieņemts draudzīgajā radu saimē, ko vieno sagadīšanās būt vienā vietā un laikā un, protams, interese par Opus Pro muzikālo daiļradi.

Uz koncertu devās ļoti dažāda gada gājuma cilvēki – gan jaunieši, gan daži sirmgalvji, bet dominēja vidējā paaudze. Lielākoties koncerta apmeklētāji bija tērpušies ieturot solīdu un elegantu stilu. Dāmas ar augstpapēžu kurpēm un sārti krāsotām lūpām, kungi uzvalkos un ar kaklasaitēm apņemtos kaklos. Tomēr jāatzīst, ka  ar mazu skaudības dūrienu vēroju jaunieti vienu rindu priekšā – viņam bija gari mati, tērpies džinsos, kedās un kādas rokgrupas t-kreklā (tā vismaz man šķiet, jo pustumsā lāgā nevarēja saredzēt un piefiksēt sīkas detaļas). Radās iespaids, ka šis jaunietis pirms koncerta ir ielūkojies mazliet par dziļu glāzes dibenā, bet tas nemaina faktu, ka viņš ar neizmērojamu sajūsmu uzņēma grupas sniegumu uz skatuves, dejojot savā sēdvietā, uzsaucot uzmundrinošas frāzes (vai vienkārši pozitīva rakstura skaņas) un kaislīgi headbangojot (jeb – trakulīgi kratot galvu, līdz ar to iekļaudams aiz viņa sēdošo skatītāju redzeslokā savus nevaldāmos matus). Ļoti iespējams, ka šāda uzvedība dažiem likās traucējoša un kaitinoša, bet, ja tā padomā – tas taču ir OPUS PRO koncerts! Vienu mirkli (un vēl dažus mirkļus pēc tam) ilgojos pēc šāda koncerta estrādē, brīvā dabā, kur varētu pēc sirds patikas izdejoties un iztrakoties kedās un ieplēstos džinsos, esot tālu prom no solīdām kleitām un papēžu kurpēm, kuras sāpīgi spiež uz mazajiem pirkstiņiem.

Iepazinusies ar notikuma vietu un cilvēkiem, beidzot varu vērot arī ar pašu koncertu. Viena stunda un piecdesmit minūtes, kas pavadītas kvalitatīvas mūzikas klātbūtnē. Kopā ar Opus Pro uz skatuves, protams, stāvēja arī Aija Andrejeva, kuras spēcīgā balss maigi sasaucās ar viņas tēva iespaidīgo vokālu, veidojot siltu „cibiņa ar vāciņu” efektu. Uzstājās arī rokgrupa Colt, par kuru dzirdēju pirmo reizi mūžā, bet kuras dziesmas likās stilistiski līdzīgas Opus Pro – tātad tīri tīkamas klausītājiem.

Viens no lielākajiem grupas Opus Pro plusiem – ikkatrs atradīs vismaz vienu dziesmu, kas viņam šķitīs tuva. Maigākām dvēselēm (starp kurām piederu arī es) vairāk patiks roka balādes, smagākas mūzikas cienītājiem patiks teju viss pārējais no grupas repertuāra, jo Opus Pro ne velti ir rokgrupa. Personīgi mani pozitīvi pārsteidza, ka tika izpildīta arī visā pasaulē zināmā Deep Purple dziesma „Smoke on the water”, jo biju rēķinājusies, ka šovakar dzirdēšu mūziku, kas izpildīta tikai un vienīgi latviešu mēlē. Mazliet tika aizskarta arī vēstures un politikas tēma, lai ievadītu dziesmu „Brīvību Baltijai”, tomēr tas nešķita pārāk netaktiski, jo šī dziesma bija ļoti nozīmīga Latvijas atmodas laikā un noteikti daudziem tā ir kas vairāk par parastu dziesmu ar spēcīgu piedziedājumu.

Koncertzāle Latgales sirdī var lepoties ar patiesi izcilu akustiku. Es sevi neuzskatu par pārmērīgi lielu zaķpastalu, bet es pat savā sēdvietā salēcos, kad sāka skanēt mūzika. Bija skaļi un pat brīžiem nepatīkami griezās ausīs; daži vecāka gada gājuma cilvēki pat devās ārā no zāles. Ātrajām un enerģiskajām dziesmām nevarēja lāgā izšķirt vārdus, ja vien ļoti labā līmenī nepārzināja Opus Pro diskogrāfiju un vismaz aptuvenos dziesmu vārdus. Arī es brīžiem plātīju muti kā krastā izskalota zivtiņa – nezināju vārdus, bet gribēju dziedāt līdzi vismaz piedziedājumam. Tomēr balādes, kuras jau pēc dabas ir mazliet klusākas, ieskanējās ausīs un aizceļoja tieši līdz sirdij, pēdējam akordam vēl ilgi atbalsojoties sirds kambaros un ļaujot acīm kļūt nodevīgi miklām.

Atmosfēra bija brīnumjauka – jutos tā, it kā uz divām stundām būtu nonākusi citā pasaulē, kur ir tikai mūzika un pašas domas. Dziesmas „Tu un es” laikā acīs mazliet sariesās asaras un es stipri, stipri saspiedu sava mīļotā drauga plaukstu, lai apliecinātu sajūtu, ka mēs esam „divi vien šai pilsētā” (vai koncertā). Ātrākajās dziesmās iekšēji nepacietīgi dīdījos un gribēju pasūtīt ellē visas papēžu kurpes un kleitas, un sēdvietas – tik ļoti gribējās dejot un trakot! Līdz ar to man bija liels prieks, kad publika pēdējā dziesmā atraisījās, kā jau tas bieži notiek koncertu beigās, piecēlās, sita plaukstas, dziedāja līdzi kā Dziesmu svētku koris un aktīvi kustējās mūzikas ritmā. Galvenais – likt uzsvaru uz pēdējām divām dziesmām, kas bija „Rozā lietus” un „Dzimene”. Vēl pametot GORA viesmīlīgās telpas un ejot garām autostāvvietai, varēja dzirdēt balsis, kas jūsmīgi izdzied tik lipīgo frāzi: „Iedzersim pa vienai glāzei, iedzersim!”

Opus Pro patīk kā veciem, tā jauniem, un Latgales vēstniecība GORS laipni uzņems visus. Pat ņemot vērā skaļumu un brīžiem uzmācīgos gaismekļus (ko katrs tomēr vērtē individuāli), koncerts bija lielisks mūzikas baudījums, īpaši – roka cienītājiem. Ja tomēr ir vēlme izkustēties ne tikai pēdējās dziesmas laikā, ieteiktu painteresēties par iespējām apmeklēt Opus Pro koncertu brīvā dabā, kur varētu just patieso roka garšu, lēkājot, purinot matus un dažubrīd šūpojot gaisā šķiltavu liesmiņu.

Opus Pro – grupa, kas lietum piešķir krāsu un liek „velnam paraut visas sīkās bēdas”.