Guna Veinberga: Raganu nakts dienasgrāmata

0

Bija pēdējā aprīļa piektdiena. Mani pamodināja pavasara saule, kas spītīgi dūrās cauri istabas logam. Beidzot! Beidzot pienākusi tā diena, ko gaidīju visu pavasari, nē – drīzāk visu gadu. Tādēļ garastāvoklis bija īpaši līksms. Pērn, kādā skaistā aprīļa naktī, ziņkāres dzīta, biju iemaldījusies Maskačkā labas mūzikas meklējumos. Tur Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) katru pavasari rīko raganu, akadēmijas studentu un citu dīvaiņu salidojumu, lai kārtīgi atzīmētu Valpurģu nakti. Šī pasākuma programma ir diezgan iespaidīga. Ir iespēja ne tikai pusnaktī “sadedzināt raganu”, bet arī divās telpās dzirdēt dažādu grupu koncertus, iesaistīties interesantās brīvdabas (dārza) aktivitātēs un dzert līdz rīta gaismai. Pagājušie Valpurģi izvērtās par vienu no burvīgākajām 2015. gada naktīm, tāpēc man nebija šaubu, ka pasākumu apmeklēšu arī šogad. Nepacietībā trinos jau visu aprīli – vairākas reizes dienā pārbaudīju pasākuma feisbuka lapu, stāstīju visiem, kuri bija gatavi klausīties, ka obligāti jāiet un ka ieejas maksa ir tā vērta. Ak, kā laiks spītīgi vilkās! Tomēr, kā viss, ko šajā dzīvē gaidām, plānotājā atzīmētais datums, šķiet, pienāca pārāk pēkšņi un pagāja pārāk ātri. Pārsteigumu un maģijas gan netrūka, tāpēc gribu sniegt nelielu ieskatu īsās, raganiskās nakts norisē.

29.aprīlis, 18:30

Pēc vairāku stundu satrauktas, haotiskas taisīšanās beidzot esmu ieradusies Rīgā. Dodos uz Esteres dzīvokli, kur sarunāts sagatavoties pasākumam.

20:30

Divas stundas un divus dzērienus vēlāk mēs esam pamatīgi iesildījušās un jau jautrā prātā veiksmīgi nonākušas Maskačkā. Kultūras Akadēmijas pagalmā sastopam vēl pāris draugus, un kopīgi nopīpējam sasveicināšanās cigareti. Apstaigājam un izošņājam teritoriju. Esam paspējuši uz pašām atklāšanas ceremonijas beigām, tāpēc kādu brīdi vērojam, kā divas akadēmijas studentes dārzā dejo tik prasmīgi, ka man ir kauns, ka jebkad esmu spērusi kāju uz deju grīdas. Dārzs izrotāts ar svecītēm, bet tā kā ārā vēl gaišs, nekādas dižās burvības nav. Sajūta kā festivālā, kad dienas vidū īsti nezini, kur likties, jo piedāvātās agrās aktivitātes (šajā gadījumā – iespēja rāpties kokos vai pa sienu Piedzīvojumu Gara instruktoru uzraudzībā vai izdejoties folkloras grupas pavadījumā) nevilina, un visi gaida koncertus.

21:00

Dala bezmaksas Red Bull! Mēs sēžam pie akadēmijas sienas un atceramies smieklīgus atgadījumus, kuros iesaistīta policija. Puiši uzvar ar savu stāstu par ceļu uz Valdemāra ielas naktsveikalu. (Toreiz, tikko vecpilsētā pabijušo, nepilngadīgo bravūrīgais gājiens pēc tā vēl viena alus beidzās policijas iecirknī. Viņi bija paspējuši sacelt tādu troksni, ka kāds neapmierināts mietpilsonis nolēma vērsties pie kārtības sargiem. Nopirktās alkoholiskā dzēriena bundžas tika tukšotas krūmos turpat, blakus veikalam līdz brīdim, kad puikas pamanījuši kādu nākam viņu virzienā. Nodomājuši, ka būs darīšana ar zagļiem vai kaušļiem, viņi pa galvu pa kaklu metušies bēgt, un par vēlu sapratuši, ka vajātājiem mugurā ir tik bēdīgi slavenās zaļās vestītes. Reibums darīja mazos uzdzīvotājus tik muļķīgi drosmīgus, ka viņi ar visiem spēkiem mēģināja pretoties sagūstīšanai. Rezultātā tika pie zilumiem, bezmaksas brauciena policijas busiņā un protokoliem.) Stāsta morāle – vajag vērīgak skatīties, kas nāk uz tavu pusi, pirms ņemt kājas pār pleciem.

21:20

Mūsu draugu grupa Careless Afterlife (Jauno Izpildītāju konkursa laureāti) kā pirmie kāpj uz galvenās Valpurģu skatuves. Kautrīgi sastājamies pirmajā rindā un mēģinām pienācīgi skaļi atbalstīt mūziķus. Malkojam alu un aplaudējam neīstajās vietās. Zāle nav pilna, tomēr, par laimi, neesam vienīgie klausītāji. Koncerts ir izdevies – var redzēt, ka viņi progresē ar katru uzstāšanās reizi. Vokālistes Artas zemā, piesmakusī balss mani aizved citā pasaulē un liek dziesmu pēc dziesmas vēlēties, lai uzstāšanās beigas tā arī nepienāktu. Arī instrumentālās daļas ir vienreizējas, it īpaši viņu orģināldziesmā 11.augusts. Careless Afterlife izpilda gan pašu rakstītās dziesmas, gan Artas un pārējo iemīļotu dziesmu kaverversijas. No tām vislabākā ir Hey Joe (Džimija Hendriksa dziesma), kuru cienīgi izpildīt nav tas vieglākais uzdevums. Te bundzinieks Rihards pārsteidz ar savu solo partiju un Artas balss uz beigām pāriet perfektā, skaļā čukstā. Priecīga secinu, ka koncerta laikā zāle lēnām pildās ar cilvēkiem, un ka šo tomēr salīdzinoši nesen izveidoto grupu kāds arī dzird.

22:20

Uzstājas Sigma. Neesmu kvēlākā Sigmas fane, tomēr noklausos lielāko daļu priekšnesuma. Visinteresantākā šķiet dziesma, kas pēc grupas dalībnieka paskaidrojuma ir parodija par popdziesmām. Ilgstoši gan nespēju gan uz viņiem koncentrēties, jo mūzika šķiet pārāk mierīga. Dodos meklēt citas izklaides. Arī šogad pie zāles ieejas, tālajā malā no skatuves ierīkota foto ‘būdiņa’. Labi, no būdiņas tur ne miņas, bet ir siena un ar ekrānu aprīkots aparāts, kas piedāvā nofotogrāfēties gan krāsainā, gan melnbaltā versijā un iegūt savā īpašumā piemiņu no Valpurģiem. Divreiz izstāvu rindu, lai uztaisītu mīlīgas bildes gan ar tuvāko draudzeni, gan puisi. Rinda ir gara, un pirms mums fotogrāfējas iedzērušas meitenes, kuras uzskata, ka ar četrām reizēm pa četrām bildēm nav gana. Nepieklājīgi.

22:50

Negaidīti parādās mana draudzene un Jest biedrene Kristiāna. Abas esam laimīgas par tikšanos.

Pēc brīža tieku iepazīstināta ar jaunajiem aktieriem, kuri vēl veiksmi ar bakalaura iegūšanu Anglijā, dedzīgi spiež man roku un piedāvā nektāru. Abpusēji patīkami.

23:10

Beidzot Oranžās brīvdienas! Zāle ir cilvēku pilna, un mēs metamies dejā. Oranžā viņu tērpos ir krietni mazāk nekā bija Labā Dabā 2013, bet lieliskā enerģija gan nav nekur zudusi. Dziedam līdzi, lēkājam kā prātā jukuši, trombonu un trompetes skaņu pavadīti. Tā arī neesmu iemācījusies nosaukumus lielākai daļai Oranžo Brīvdienu dziesmu, bet zinu, ka tās visas man patīk. Raibais deviņu cilvēku sastāvs uz skatuves, instrumentu daudzveidība un stilu sajaukums (paši dēvē sevi par latviešu turbofolk grupu) veido unikālu kopumu.

23:50

Visi Valpurģotāji ir sapulcējušies ap ugunskuru, lai, ievērojot tradīcijas, kopīgi sadedzinātu nešpetno raganu. Sākumā uzstājas uguns žonglētaji Fire Spirit, kas izraisa parastos “oho” bailīgāko vidū, pēc tam, pusnaktī, visi ķeras pie galvenā rituāla. Ap ugunskuru ir liels pūlis, tādēļ jau otro gadu neredzu, kas īsti tur notiek un šoreiz dodot priekšroku nopietnai sarunai ar draudzeni. Nevienai no mums negribas spraukties cauri cilvēkiem, lai iegūtu labāku skatupunktu, tāpēc baudām burvību no aizmugures un tumsā čukstus apspriežam tumšas tēmas.

30.aprīlis, 00:20

Uz galvenās skatuves kāpj leģendārais Inokentijs Mārpls. Veltu neizpratnes pilnus skatienus cilvēkiem, kas stāv zāles krēslainajā daļā un stīvi vēro koncertu, neizkustoties ne par centimetru. Manai kompānijai, bariņam jauno aktieru un citiem atraktīvākajiem Valpurģu viesiem jautājumi lieki – laiks mošpitam! Šis varētu būt mans desmitais Inokentija Mārpla koncerts, un varu apzvērēt, ka nevienā no tiem neesmu stāvējusi malā. Kā es to uzdrīkstētos? Dambja spēki, šķiet, ir neizsīkstoši par spīti tam, ka garās, pancīgās matu pinkas jau kļuvušas gauži sirmas. Viņš aplipina klausītājus ar trakotu vēlmi ārdīties un bļaut līdzi dziesmām, izkliegt visas pasaules netaisnības un taisnības (Brīvību Latvijai vispār, manuprāt, ir patriotiskākā latviešu dziesma. Tās vārdi modina lepnumu sirdī, un uz brīdi visa publika kļūst par vienotu veselumu, vienu balsi). Ja pirms uzstāšanās vēl šaubījos, kā tad būs – Inokentijs Mārpls skaistajā, pieklājīgajā LKA zālē, tagad top skaidrs, ka vietai nav nozīmes. Kratām matus, grūstāmies, krītam un ceļamies, lēkājam līdz nespēkam un tam pāri.

01:10

Izejam no zāles, sviedros izmirkuši un pievilcīgi izspūruši. Skaidrs, ka nepieciešama atelpa, tāpēc nodrošināmies ar jaunām glāzēm un dodamies izmest kādu līkumu. Kājas aiznes atpakaļ uz pieklusušo dārzu, kurā vienīgā rosība manāma pie ugunskura. Ir vēss, apsēžamies kādu brīdi pasildīties, Estere kaut ko aizrautīgi stāsta par savu kaķi, es ar vienu ausi klausos pretīmsēdošo sarunās. Jo dziļāka nakts, jo interesantākas un smieklīgākas lietas var saklausīt visapkārt. Pēc brīža nolemjam iemest aci Chill zonai atvēlētajā telpā. Arī tajā šonakt notiek koncerti, tomēr atmosfēra šķiet pārāk iemidzinoši mierīga, tāpēc ilgāk par trim minūtēm tur pavadīt negribas.

02:00

Kamēr klaiņojām apkārt, otrajā ēkā savu uzstāšanos jau sākusi muzikālā apvienība SunSuns. Neko par viņiem neesmu iepriekš dzirdējusi, tāpēc ar interesi klausos un gūstu pirmos iespaidus. SunSuns galvenokārt izpilda solistes sacerētās (kā to vēlāk noskaidroju) dziesmas latviešu valodā. Mandolīna un īru buzuki piešķir grupai interesantu folk roka skanējumu, un man tas tīri labi patīk. Dziesmas ir gana jestras, lai pārvarētu smelgšanu kājās un piekristu uzaicinājumam atgriezties uz deju grīdas.

02:50

Mani pārņēmusi nakts melanholija. Viena stāvu tumšā pagalma vidū un pīpēju. Klāt pienāk kāds gados jauns, manāmi iereibis puisis un cenšas iepazīties, lūdzot dūmu no manas cigaretes. Neveikli. Būdama pārāk pieklājīga, es atbildu uz viņa jocīgajiem jautājumiem, līdz viens no maniem draugiem mani izglābj. Kopīgi atgriežamies zālē, lai paklausītos nākamo nezināmo grupu – The HiQ. Tā gan neatstāj uz mani nekādu iespaidu, tāpēc šoreiz vēroju koncertu sēžot un cīnos ar nogurumu. Divus krēslus tālāk kāds nezināms vīrietis jau guļ, galvu rokās atspiedis.

03:40

Nakts radības sāk lēnām izklīst kur nu kurais, un Akadēmija atkal šķiet gaužām tukša.  Kaut kājas jau svina smagas un spēki izsīkuši,es neesmu gatava padoties, jo palicis vēl pēdējais koncerts. Turklāt, ne jau šādas tādas, bet intriģējošās lietuviešu rokgrupas Wolfsome uzstāšanās. Mani nodarbina vairāki jautājumi – Kā viņi nonākuši Valpurģos? Kāpēc viņi piekrita uzstāties tik vēlu? Ko no viņiem vispār gaidīt?

03:45

Wolfsome noteikti ir šīs nakts lielākais pārsteigums! Viņi spēlē tik lieliski, ka jau pēc pirmās dziesmas pirmā piedziedājuma atopos atkal priekšā un tur arī palieku. Vienalga, ka ir četri no rīta, ir jādejo un jāķer katrs mirklis! No Wolfsome instrumentiem plūst apdullinoša enerģija, un es jūtos atkal dzīva, pilnībā mūzikas pārņemta. Solists izskatās pēc Toma Jorka lietuviešu versijas, un lai gan viņa balss nav unikāla vai izcila, atdeve, ar kādu viņš dzied, atsver visu. Izskatās, ka visi pieci grupas dalībnieki ir tikpat pārsteigti par bariņu trako latviešu, kas vēl gatavi ārdīties pēc garās nakts, cik mēs par viņu kvalitatīvo priekšnesumu. Roks no pirmās nots līdz pēdējai. Stāvēšana priekšā atmaksājas, jo tieku pie Wolfsome ekskluzīva debijas albuma eksemplāra, kuru pēc īsas reklāmas solists pār skatuves malu sniedz publikai.

05:00

Kā jau mēs zinām, visam labajam reiz pienāk beigas. Valpurģu svinēšana ir galā, miegainie uzdzīvotāji (jeb izdzīvotāji) tukšo pēdējās glāzes, vāc instrumentus un meklē taksometrus. Mūsu bariņš, miedzoties nelietīgajā rīta gaismā, lēni mēro ceļu līdz centram kājām. Katru mūsu soli pavada trejdekšņa līksmā džinkstēšana drauga somā. Arī mēs paši esam līksmi, kaut pārāk bezspēcīgi, lai domātu par jebko citu, izņāmot likšanos uz auss. Kārtējo reizi secinu – nav patīkamāka un atkarību izraisošāka noguruma par šo dejoju-un-bļāvu-līdzi-dziesmām-cauru-nakti nogurumu. Mana vasara ir sākusies.

Guna Veinberga