Kristiāna Šuksta: Zvaigznīte, zvaigznīte

0

9. maijs ir tā diena, kad skolotāji palaiž no stundas ātrāk ar nedaudz ironisku sveicienu svētkos un tuvinieki labprāt uzņemas šoferīša pienākumus, ja vien tavs ceļš ved gar Uzvaras laukumu – gribas taču palūrēt, kādi ir cilvēki tur.

Kad es iepazīstinu savu ģimeni ar ideju apmeklēt 9. maija pasākumu Rīgā, viņi, manu brāzmaino raksturu zinādami, pavisam nopietni iesaka apsiet ap galvu oranžu lentīti un svētku laikā nemaz neatvērt muti. Bet, kad pienāk nozīmīgais datums, ārā spīd saulīte un visa pasaule šķiet tik mīlīga, ka bez bažām pieņemu skolasbiedru aicinājumu doties ekskursijā uz Uzvaras parku un izpētīt, kā tad īsti izdaudzinātie svētki notiek. Viens no viņiem ir krievu tautības – noderēs mums kā tulks un aizstāvis. Nonākot karstākajā svētku norises vietā, joprojām nešķiet, ka kāds grasītos mani nogalināt. Drīzāk mazliet bail, ka pēkšņi neuzrodas kāds latviešu breivīks, bet es mierinu sevi ar domu, ka vienmēr varu izlīdzēties ar kādu tautasdziesmu kā sava latviskuma apliecinājumu.

Oranžmelnās lentītes uzskatāmi iezīmē cilvēku plūsmu Uzvaras pieminekļa virzienā. Tikko šķērsota Daugava, ielu malās parādās puķu tirgotavas, pa vienai, pa divām, un drīz vien jau aina stipri atgādina 1. septembra rītu pie “Saktas”. Tāpēc nav jābrīnās, ka Uzvaras piemineklis ir aizbarikādēts ar neļķēm un narcisēm padsmit reizes blīvāk nekā Brīvības piemineklis četras dienas iepriekš. Sirdi silda apziņa, ka arī mūsu mīļais Nils ir pielicis roku šī paradīzes dārza veidošanā, par spīti NA lūgumam, lai viņš šos svētkus neapmeklētu.[1] Acis atduras pret milzīgu zvaigzni uz sarkana fona. Tādu ekskursantu kā es tur nav daudz. Vienīgie latvieši, kurus ievēroju, ir ģimene, kas devusies izbraucienā ar riteņiem – tētis krietni nopūlas, lai sakarīgi pastāstītu savai meitiņai par šo pasākumu, šķiet, ka pat atbildēt uz dzimumaudzināšanas jautājumiem viņam būtu vieglāk.

Jūtu nelielu vilšanos, ka uz lielās skatuves nesagaidu Ainara Mielava priekšnesumu.[2] Toties skatuves malās ir ekrāni, no kuriem priecīgi cilvēki stāsta par savu brīvprātīgo darbu, apciemojot kara veterānus un organizējot šo pasākumu. Kāda jauna meitene atceras, ka nolēmusi iesaistīties, novērodama šī pasākuma atmosfēru, foršos balonus un karodziņus – nu, jā, 9. maijs nav tik daudz manifests, kā brīvdabas festivāls. Ar n-tajām skatuvēm un bezrūpīgiem cilvēkiem zālītē Uzvaras dienas svinības patiesi atgādina ja ne Positivus, tad Miera ielas vasarsvētkus gan. Netrūkst ne meiteņu, kas nedaudz šķībi izpilda popsi, ne krievu tradicionālās dziedāšanas, ne līdzi raujamu ziņģu.

Organizatori pacentušies kārtīgi. Ir iekārtotas smēķēšanas zonas (dzeršanas zona nav speciāli jāpiesaka, tā tiek iedzīvināta viscaur Pārdaugavai), vīri formās dala putru, bet norādes palīdz operatīvi atrast ne tikai suvenīrus, tualetes un ēdināšanas zonu, bet arī policiju.

Cilvēki Uzvaras parkā ir neticami laipni, ja nejauši sanāk kādam uzgrūsties virsū, uz manu “atvainojiet!” tiek atbildēts ar daudzbalsīgu “izvinitje!”, neiztiekot bez slāviski sirsnīgā apskāviena (mans latviešu valodas lietojums acīmredzot ir bijis pārāk bikls, lai tiktu ievērots). Agresivitāti var novērot tikai pie iesilušākajiem indivīdiem. Braucot autobusā mājās, daži oranžmelnie (jeb “kolorado vaboles”, kā trāpīgi tos nosaucis kāds jaunais latviešu dzejnieks) gan visai drūmi noraugās uz manu skolasbiedru jautrošanos, bet kašķi sāk nekopts kungs ar uzpampušām rokām, pus-latviski, pus-krieviski vērsdamies pie mūsu krievu drauga – viņš jau vispār neprotot krieviski un bla bla bla par mūsdienu jaunatni. Acīmredzot vīrietis ir bijis tik ļoti nocieties, lai ar kādu palamātos, ka īsti pat nav pacenties pārliecināties, vai viņa pārmetumi atbilst situācijai. Mēs esam jauni eksistenciālisti un mīlam paradoksus, tāpēc uztveram šo pārpratumu ar draudzīgu smaidu. Kāds cits, daudz koptāks kungs mums norāda, ka šodien nu gan nevajadzētu kašķēties. Nu ja, nejauksim politiku ar svētkiem.[3]

Lai gan palaižu garām Nila Austiņa uzrunu un grandiozo salūtu, es tiešām labi pavadu laiku. Stereotipi, ka oranžmelnie (un arī nereti sastopamie baltzilsarkanie) metīsies virsū katram, kura roku rotā Nameja gredzens vai kuriem noaujot kājas nejauši izsprūk divdomīgs spiedziens “brīvība!”, neattaisnojas. Tikai dažas dienas vēlāk uzzināju, ka čābīgāk ir gājis kādam manam draugam, kura rokas rotā milzīgi ausekļa un tautiskas jostas tetovējumi – no konflikta viņu pasargājis tikai draudīgais izskats. Tomēr manai ideālistiskajai (un kā ļaudis runā – arī mazliet nacistiskajai) dvēselei šī kultūras fenomena vērošana izvēršas visai nesapīga un interesanta. Saule, basas kājas, es vāļājos zālītē un debesīs lido hēlija baloni kā mazas, sarkanas zvaigznītes.

 

[1] http://www.delfi.lv/news/national/politics/na-aicina-usakovu-nepiedalities-9-maija-svinibas.d?id=47399725

[2] http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/185442/ainars-mielavs-krieviski-runajosie-ir-mani-piecakarejusi

[3] https://twitter.com/ilmars_slapins/status/441697091631718402

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.