Kristiāna Šuksta: Tallinas muzikālie piedzīvojumi Day1

0

Jau vairākus gadus daļa no pašmāju mūzikas festivāla Positivus ir programma, kas veidota sadarbībā ar Tallinn Music Week. Tieši kvalitatīvās igauņu grupas, kuras bija vērojamas uz Positivus skatuves, piesaistīja manu uzmanību Igaunijas festivālam, kurš gan pats krietni atšķiras no Latvijas granda. Tallinn Music Week norisinās martā (un šogad Igaunijas marts ir vēl nesaudzīgāks par Latvijas martu), tāpēc nākas iztikt bez teltīm un basām kājām nomīdītā zālītē – tā vietā tiek piedāvāti labākie pilsētas krogi un koncertvietas, kuru pie tam nav mazums. Pēc vairākiem gadiem izmisīgi cīnoties ar savu nepilngadību un akadēmiskām iestādēm, pēc vairākiem brīvprātīgā darba pieteikumiem un neveiksmēm konkursos, šogad es beidzot esmu nonākusi Tallinā, lai pati savām acīm un ausīm uztvertu šo noslēpumaino pasākumu.

Kad mana dalība festivālā tiek apstiprināta, es ļoti nopriecājos, bet, papētot festivāla programmu, prieks noplok. Koncerti notiek padsmit vietās vienlaikus un katra no tām atrodas pilsētas citā malā. Mūzikas ir tik daudz, bet apmeklēt var paspēt tik mazu daļu no tā visa – uz brīdi šķiet, ka vispār nav vērts braukt, jo neko neredzēšu. Vēlreiz vēsu prātu apskatot koncertu grafiku, saprotu, ka tik traki nemaz nav. Lielākā daļa festivālā skanošās mūzikas ir mainstream popmūzika, tomēr organizatori ir parūpējušies sadalīt grupas pa koncertvietām, balstoties uz to skanējumu. Un, neskatoties uz nospiedošo vairākumu, mūzika patiešām ir ļoti dažāda. Festivāla laikā notiek klasiskās mūzikas, hip-hop, metāla, džeza, folkmūzikas un citas skates, DnB un Red Bull Music Academy ap sevi pulcē elektroniskās mūzikas cienītājus, lielākās pilsētas skatuves prezentē pazīstamākās un populārākās grupas (tostarp mūsu pašu SHIPSEA un leišu Garbanotas Bosistas, kurus klausīties latviešu meitenes dienu iepriekš esot skrējušas uz Kaņepes Kultūras centru).

Kad nonācu Tallinā, sapratu, ka pārāk iespringt uz plānošanu un skrupulozu mūzikas izvēli TMW nav vērts, bet, gatavojoties braucienam, biju nolēmusi visu izpētīt sīki un smalki, lai galu galā iegūtu no festivāla maksimumu. Te saskāros ar kaut ko, kas aktuāls ikvienam, kurš brauc uz festivāliem, bet nedara to “uz aklo” – mūzikas grupu aprakstiem festivāla mājaslapā. Svarīgākais ir nepaļauties uz Vikipēdijas mācīto par mūzikas žanriem. Ja festivāls raksta, ka grupa spēlē indie, tad tas nebūs indie, bet pops ar ģitārām. Ja grupa tiek prezentēta kā intelektuāla, tad tas nebūs math rock, bet eksperimenti, kuru izpratnei tu visdrīzāk būsi par stulbu. Grupas, kuru aprakstos parādās vārds “pārpasaulīgi” iesaku ignorēt, un arī smieklīgie tekstiņi, kas salīdzina muzikālo apvienību ar aitu baru vai spilvenu kaudzi, vēl negarantē, ka grupa ir tik pat drosmīga un interesanta uz skatuves. Galu galā, ja grupa ir ietekmējusies no Radiohead vai The White Stripes, tad, iespējams, tā ir laba, bet tā noteikti neizklausīsies ne pēc vienas no iepriekšminētajām grupām.

Pēc piecām stundām negaršīgas Lux Express kafijas un vēl piecām stundām klaiņošanas pa Tallinu,cenšoties satikt sava hosteļa vadītāju, es beidzot dodos uz pirmo koncertu. Tallinn Music Week galvenā sastāvdaļa ir mūzika, konkrētāk “Festival stage”, bet bez tās visā pilsētā notiek mākslas izstādes, fancy ēšanas pasākumi, dizaina tirgus, kā arī “City stage” – koncerti vietās, kur tos tik bieži neredzēt, uz ielas, vecās fabrikās, kafejnīcās, veikalos, sabiedriskajā transportā un privātmājās. “Home concert” ir arī mana pirmā pieredze TMW. Dažas pieturas ar tramvaju, vējš kļuvis vēl neciešamāks (četras dienas dzīvojoties Tallinā, saule uzspīd tikai vienā), jo tepat blakus trako jūra, un es attopos kādā viesmīlīgā privātmājā. Cilvēki staigā zeķēs un dzer tēju, istabā smaržo pēc kanēļmaizītēm un es sēžu uz paklāja, kur starp šūpuļzirdziņiem un plīša mantiņām uzstājas Tuulikki Bartosik, harizmātiska akordeoniste, kas dzīvo pati savā mūzikā, pielīdzināmā saulainam neatkarīgā kino skaņu celiņam. Viņa smejas un saspēlējas ar saviem kompanjoniem – tik pat mīlīgu sprogainu puisi, kurš spēlē ukuleli un tik pat omulīgu vīru, kas piespēlē klavieres. Tiesa, domas ik pa laikam novērš jaukais bērnu bariņš man blakus uz paklāja. Tur pat, bērnistabā, uzreiz tiek piedāvāts nākamais koncerts. Sofia Rubina izpilda džeza standartus visai ierastā izteiksmē, bet iepriecina ar savu dzirkstošo personību, un galu galā visa istaba plaudē ritmā un klusi dudina: “Halleluia, I love him so…”

Festivāls ar savām daudzajām koncertvietām ir gana vērienīgs, bet tas nebūt nenozīmē, ka tās visas ir “Arēna Rīga” izmērā. Pirmo koncertzāli, kuru apmeklēju, rūpīgi slēpj maza, mājīga vecpilsētas kafejnīciņa “Sinilind”, bet zāle izmēros pielīdzināma “Trīs māsām” Rīgā. Lai gan enerģiskie “Three Leg Dog”, kurus pazīstu jau no Positivus, rada visai ievelkošu atmosfēru, cilvēku nav daudz un uz kustēšanos tie ir grūti piedabūjami. Nākamā grupa “Yukon Blonde” patīkami pārsteidz, arī cilvēki sāk mīņāties, grozīties un daži pat uzdrīkstas kautrīgi palēkāt. Vienas dziesmas ietvaros es sadzirdu gan kaut ko no glemroka, “The Smiths” un “Joy Division” noskaņas un pat deju mūzikas ritmus. Šie kanādieši iemieso, manuprāt, labāko, ko TMW spēj sniegt alternatīvas mūzikas mīļotājiem – negaidītu ieskatu tādā mūzikas žanrā, pie kura tie paši nekad nebūtu nonākuši.

Iespaidi un neviesmīlīgajos laikapstākļos parādījusies temperatūra mani ir nokausējuši, tāpēc dodos uz hosteli, apņēmībā nākamajā dienā atkal ar jaunu sparu mesties TMW piedzīvojumos.

Kristiāna Šuksta

Žauga - 1) nemiera gars, tāds, kas nevienu brīdi nav mierā, kaut ko rosās, skraida bez jēgas apkārt.