Dārta Dīriņa: Patiesība nevienam nepatīk

0

Ir tādas izrādes, kuras vajag domās marinēt, jo tikai tad kopā ar iespaidiem saslēdzas simboli, detaļas, mazākās nianses un rezultātā izkristalizējas monolīts viedoklis. Un tad nevar aptvert, cik režisors un viņa komanda bijuši ģeniāli katrā sīkumā. Tāpat ir izrādes, pēc kurām šķiet – visi izrādē iesaistītie cilvēki ir kā mazi zobratiņi kopējā motorikā un, mehānisms nefunkcionētu tik precīzi kā Šveices pulkstenis, atņemot kaut vienu no tiem. Par šīm lietām domāju jau pēc Elmāra Seņkova iestudētās “Antigones” noskatīšanās, un “Mežapīle”ir savdabīgs “Antigonē” skarto problēmu turpinājums.

Nacionālais teātris savā mājaslapā to dēvē par Seņkova rokrakstu – estētiski smalki nostrādātas skatuves norises, augstprieguma attiecības tēlu starpā un negaidīti akcenti šķietami labi zināmos sižetos. Man gribētos šo sarakstu papildināt ar lakonisku scenogrāfisko risinājumu, jau zināmu aktieru spilgtu iemirdzēšanos, trāpīgi risinātu izšķirošo lugas problēmu un tās saprotamu integrēšanu mūsdienīgā vidē. Un laikam jau ne velti H.Ibsena lugas “Mežapīle” iestudējums izpelnījies desmit “Spēlmaņu nakts” nominācijas, tostarp arī pašas būtiskākās – gada lielās formas izrāde, gada režisors un gada aktieris.

Izrādes atslēgvārds ir “patiesība”. Tās varoņi it kā uzdod jautājumu: ko katram no mums tā nozīmē? Lugas centrā ir laimīga ģimene – Jalmars Ēkdāls, Gīna Ēkdāle un viņu meita Hedviga. Viņu netraucētā ikdiena rit savu gaitu, līdz Jalmara bērnības draugs Grēgerss Verle iejaucas ar šokējošu faktu – četrpadsmitgadīgā Hedviga, iespējams, nemaz nav Ēkdāla, bet gan Verles tēva meita.

Varētu domāt – kas Gundara Grasberga attēloto Verli raustījis aiz mēles izjaukt ģimenes idilli ar patiesības atklāsmi, kuru varbūt neviens nemaz nevēlējās uzzināt? Režisors šo tēlu izvēlējies rādīt kā kaismīgu patiesības meklētāju, kuru vada aizvainojums pret paša tēvu un ideālisms. Verle pats paziņo, ka viņa liktenis ir būt neērtam, tādam, kurš izjauc lietu ierasto kārtību. Grasbergs šo ne pārāk glaimojošo tēlu – laimes iznīcinātāju –  parāda skatītājam tādā gaismā, ka grūti izjust pret to klaju nepatiku. Tas sevī iemieso drīzāk cilvēku, kuru pašu nomāc iekšējās problēmas un neizpratne pret pasauli, bet kura mērķis ir patiesības jēdziena apzināšana, cīņa par tās nozīmi jebkādos apstākļos.

Pārsteidzoši precīzi savas lomas šķautnes izspēlē Ivars Kļavinskis, iejūtoties izrādes galvenā vīrieša – Jalmara Ēkdāla tēlā. No vienas puses Ēkdāls ir tāds kā latvietis parastais – rutīnas pārņemts tēvs un vīrs, ģimenes galva, kas tomēr līdz galam nejūtas pārliecināts pieņemt atbildīgus lēmumus, respektīvi, tādus, kas var izmest no komforta zonas. No otras – egoistisks vīrietis, kuram vairāk par visu rūp paša ērtības un neviena netraucēta, miermīlīga ikdienas dzīve. Pusi izrādes sēdēju iekšēji pārdzīvojot par to, cik ļoti mani kaitina neizlēmīgi vīrieši, kam pietrūkst iekšējā krampja – spējas ātri un nesāpīgi reaģēt saspringtās situācijās, lieki nečakarējot apkārtējos un jo īpaši savus tuvākos cilvēkus. Tikpat kaitinoši ir cilvēki, kas daudz runā par to, cik daudz un kā darīs, tādējādi attaisnojot savu dīko bezdarbību. Ēdālam izdevies apvienot sevī abas šīs iezīmes. Viņš stāsta par savu lielo izgudrojumu – kā tam pievērsīsies, cik svarīgs tas ir, bet beigās atklājas, ka nekāda izgudrojuma nemaz nav. Šis neesošais projekts – darbs ar savu sapni, lielo mērķi – iemieso paša Ēkdala dzīvi ilūzijās, un tās lielā mērā ir viņa dzīves dzinējspēks. Man nezināmu iemeslu pēc šīs pļāpas darbojas nevainojami, jo visas izrādes laikā neviens pat sīkāk neapjautājas, kas tieši tas par izgudrojumu, kad tas būs gatavs vai kāda tam vispār ir jēga.

Aktieru kolektīvs sastrādājies nevainojami, un tieši šajā brīdī jārunā par mazo skrūvīšu nozīmi kopainas veidošanā. “Antigonē” aizsākto iekšējo cīņu atspoguļojumu turpina Maija Doveika, tikai šoreiz viņas Gīna ir introvertāka un trauslāka būtne, viņas raksturā nevar manīt Antigones galējību sievieti, kura cīnās par visu vai neko. Tāpat kā Kļavinska Ēkdālā redzēju neizteiksmīgu latviešu vīrieti ar nespēju pieņemt lēmumus, Doveikas Gīnā – skaistu latvju sievieti, kura glābā noslēpumu. Emocijas viņa iespējami daudz patur sevī, neaizraujoties ar kaislīgiem mīlestības un jūtu apliecinājumiem, arī viņu raksturo ziemeļniecisks atturīgums. Lai gan Gīna ir bezgala sievišķīga būtne, tas viņai netraucē būt saimnieciskākai un uzņēmīgākai par savu vīru un spēt pieņemt lēmumus, lieki neminstinoties.

Visa Ēkdālu ģimene izskatās mīļa un, šķiet, tam par iemeslu varētu būt fakts, ka skatītājam ļauts ielūkoties saliedētas ģimenes dzīves ikdienā – ar mīlestības izpausmēm, kopīgām aktivitātēm un maltītēm, jautriem brīžiem. Iespaidu vēl vairāk pastiprina kostīmi – siltie džemperi, jakas un čības, no kuriem aktieri uz skatuves nešķiras un kas izrādē vieno tieši Ēkdālus. Džemperi ar briežu rakstiņiem atgādina Skandināviju, mazu kalnu namiņu, kurā varētu mitināties un savā nodabā mierīgi dzīvot šī ģimene, bet itin viegli asociēju tos arī ar latviešiem. Mums, kam siltos džemperos sēžot vienmēr šķiet, ka siltajās zemēs viss ir labāk, gaišāk un skaistāk.

Trāpīgs izrādes elements ir Andra Freiberga veidotā scenogrāfija. Tā izceļas ar vienkāršību un krāsu tīrību, ko savukārt varētu nosaukt par Freiberga rokrakstu. Darbība sakārtota trīs stāvos, no kuriem zemākajā risinās lielākā daļa izrādes notikumu. Uz otro stāvu, tāpat kā uz trešo, ved metāla kāpnes. Tēlaini domājot, tās savieno vairākas pasaules – augstākajā stāvā mitinās Hedvigas mīlule mežapīle, truši un citi putni, kurus Ēkdāls kopā ar tēvu ik pa laikam dodas medīt, bet otrajā – guļamistabas. Varētu uzskatīt, ka notikumi, kas risinās trešajā līmenī, simbolizē darbojošos personu sapņus un ideālus. To apliecina arī aiz melnajām metāla durvīm apslēptā kalnu ainava, kas paveras katru reizi, kad Hedviga dodas pie mežapīles, vai vīri – medīt. Simboliski arī putni lido uz augšu, kalnu virsotnes paceļas pāri cilvēka redzeslokam. Šī kalnu ainava ir arī vienīgais spožais gaismas avots otrā un trešā stāva līmenī.

Zemākā stāva aizmugures daļā izveidotā modernā fotostudija, aprīkota ar mūsu laikam raksturīgu tehniku, palīdz saprast, ka lugas darbība pārcelta no 19.gs. uz mūsdienām. No pārējās telpas to atdala melni aizkari. Šķiet interesanti, ka visbiežāk tieši Ēkdāls ir tas, kurš tos atver, bet Gīna – tā, kura aizkarus pārliecinoši ver ciet, it kā slēpdama savam vīram noslēpumu, aizverot acis uz patiesību. Ironiski, ka Ēkdālu ģimenes maizes darbs ir fotogrāfija – vizuāla nodarbe, kas iemūžina mirkļus, kuri pēc klikšķa nospiešanas jau ir pagātne. Viņi retušē uzņemtos attēlus tāpat kā paši savu dzīvi, nemēģinot izdibināt patiesības. Tas liek domāt, ka paša Jalmara laimīgā ģimenes dzīve nav nekas vairāk kā sastingusi fotogrāfija, kurā ir maz no īstenības. Saka jau, ka fotogrāfija ir veids, kā izbēgt no realitātes. Lugas autors Ibsens to kā Ēkdālus raksturojošu nodarbi esot izvēlējies ar nolūku. Vēl zīmīgi, ka vecāku lielākais dārgums – meita Hedviga – pašai nezinot palēnām zaudē redzi. It kā viņa būtu vienīgā, kurai ir vienaldzīga “Mežapīlē” tik daudz aprunātā un apspēlētā patiesība, par kuru tieši viņa beigās samaksā visaugstāko cenu.

“Mežapīles” scenogrāfiskais iedalījums trīs daļās, stāsta par mums pašiem un tādu kā vispārēju iedalījumu mūsu dzīvei. Visvairāk darbojamies uz zemes – šeit aizrit mūsu darbs, te satiekam cilvēkus, risinām problēmas, atstājot augšstāvu saviem sapņiem, kurus arī reizēm noslēpjam aiz melnām durvīm. Un ikviens no mums ir sāpīgi noslīdējis pa metāla kāpnēm no ilūzijām uz skarbo realitāti gluži kā Ivara Pugas atveidotais Ēkdāla tēvs.

Izrādes ārēji pievilcībais askētiskums gan scenogrāfijā, gan aktieru būvētajos uzvedības modeļos un nepārspīlētajās emocijās skatītāja uzmanības centrā novieto aktierus, neļaujot liekiem elementiem novērsties no galvenā – bangojošiem konfliktiem. Jo tuvinātāk realitātei tiek piedāvāts izrādes risinājums,  jo ticamāks iespaids rodas skatītājiem. Seņkovs spēlējas arī ar privātās un publiskās telpas interpretācijām. Šim nolūkam izrādes sākumdaļā tiek izmantoti mikrofoni – tajos aktieri izrunā to, ko pārējie grib dzirdēt pārējie. Nevajadzīgi uzspīlētais skaļums vēl vairāk uzsver patiesības intimitāti, kas tiek iztraucēta ar mikrofonu skaņas radīto teatralitāti.

Izrāde liek domāt par patiesības nozīmi mūsdienu pragmatiskā cilvēka ikdienā – cik daudzi no mums to nemaz nespēj panest, kurš vieglāk ir izdzīvo bez tās, bet kuram šī patiesība ir galvenais pašmērķis, lai tiktu galā ar sevi. Varbūt Ēkdāls nekļūdās un tādas īstas patiesības jau nemaz nav – ir tikai mūsu subjektīvie viedokļi, kas savtīgi skaidro, kas būtu un kas nebūtu pareizi. Ulda Anžes atveidotais Doktors Rellings saka: “Ja jūs atņemat dzīves melus vidusmēra cilvēkam, jūs viņam laupāt arī laimi.” Un šķiet, ka sava daļa taisnības viņam ir, jo laimīgi dzīvot, atbilstoši savām vērtībām un neļaujot tām sabrukt, laikam var tikai ar mērenu devu melu vai lietu noklusēšanu. Mums, kas lielu daļu dzīves pavada vizuālā interneta pasaulē, ir viegli dažādas patiesības gan slēpt, gan arī tieši otrādi – iebāzt kādam sejā. Un ir tikai mūsu pašu izvēle, kuru ceļu izvēlēties – pirms randiņa ļaut puisim ieraudzīt meiteni Instagramā no skaistākā rakursa un pēc tam aplauzties, nerādīt neko vai riskēt un dzīvot ar kaislīgu patiesības sludinātāja garu kā Verle un aizsūtīt bildi bez meikapa.

Dārta Dīriņa

Meitene ar čiekura tetovējumu.