Matīss Rihards Vilcāns: Viens mirklis Black Sabbath

0

Nedaudz par un ap.

Ja ir viena grupa, par kuras koncertu es uzdrošinātos rakstīt, tad tā ir tikai un vienīgi Black Sabbath. Vienkārši tāpēc, ka mana mīļākā grupa un par to zinu visvairāk. Par smagā metāla pionieriem, krusttēviem –  „tumsas princi” Oziju Osbornu, ģitāristu un „rifu tēvu ” Toniju Aiomi, basģitāristu un vārdu autoru Gīzeru Batleru, un viņu 47 gadus ilgušo ceļu cauri „Paradīzei un ellei”, kā saucas Aiomi biogrāfija, stāstīt varētu daudz. Birmingemas strādnieku puišu ātri gūtā slava, pēdējā darba dienā zaudētie pirkstgali, kas noved pie nebijuša ģitāras skanējuma, jauna žanra radīšana šausmu filmu iespaidā, ātri iegūtā naudas kaudze, tumšie un nospiedošie rifi (kā izteicies Metallica’s Džeimss Hetfilds, tu beidzot izdomā izcilu rifu, bet bieži nākas vilties, jo izrādās, ka tādu jau ir radījis Tonijs Aiomi), kokaīns, sātanisms, kristietība, n-tās grupas sastāva maiņas, veiksmīga Ozija solo karjera, MTV realitātes šovs, Osbornu ģimenes epopejas – tās ir vien dažas no atslēgas frāzēm, kas ieskicē šo to par un ap grupu.  

Dodoties uz 5. jūlija vakara koncertu „Arēnā Rīga”, manā pieredzes bagāžā jau ir viens Black Sabbath koncerts – 2013. gadā Oslo „13” turnejas laikā. Jau toreiz likās, ka grupa pa pasauli dodas pēdējo reizi. Tāpat jūtūbā noskatītas neskaitāmas live uzstāšanās no šā gada „The End” turnejas koncertiem. Un, jāatzīst, mans un Sabata rozā briļļu laiks ir pagājis, jo lielas cerības uz šo koncertu neliku. Gan repertuāra, gan efektu ziņā iepriekšējais vismaz uz papīra šķita interesantāks – skatuve vairs ne tik grandioza, dziesmu palicis mazāk (no 16 uz 14, turklāt toreiz klausītāji pirmo reizi dzīvajā varēja dzirdēt grupas jaunākās dziesmas no albuma „13’’ – God is Dead?, Age of Reason, End of the Beginning, Loner). Lai gan vēl „The End” sākumā grupa iesāka ar 17 dziesmām, tomēr Tomorrow’s dream tika izmests jau pēc pirmā koncerta, savukārt Under the Sun un God is Dead?, vienīgā dziesma no grupas pēdējā un pārsteidzošus panākumus topos guvušā albuma, vēl pēc dažiem koncertiem. Tāpat jau laikus zināju, ka nepiepildīsīes manas cerības pēdējā tūrē sadzirdēt kādu padsmit minūšu instrumentālo popūriju ar tām dziesmām, kuras Ozijs diemžēl gadus divdesmit vairs nevar nodziedāt, piemēram, Supernaut, Symptom of the Universe, Sabbath Bloody Sabbath. Laiku pa laikam grupa ir piekopusi praksi šo to nospēlēt tikai instrumentāli, bet šajā tūrē vien Rat Salad pirms bungu solo. Kā pēdējās bažas pirms koncerta jāmin Ozija kondīcija – labi koncerti un labi izpildītas dziesmas mijas ar reizēm pat baisas kvalitātes izpildījumu. Tādu šaubu kalns radīja nelielu nožēlu par fanu zonā nopirkto biļeti.

Veco burvju hipnoze.

Jau iepriekš minēto iemeslu dēļ koncerta dienā trīsas sirsniņā nejūtu. Uzģērbis Black Sabbath kreklu ar kritušo eņģeli, dodos uz Arēnu, lai tiktu iekšā jau līdz ar durvju atvēršanu. Noskaņojums tur ir mierīgs, dažādu paaudžu fani no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas (šis ir pirmais un vienīgais Black Sabbath koncerts Baltijas valstīs šīs tūres un visu 47 grupas pastāvēšanas gadu laikā) mierīgi klīst arēnā un tās tuvumā. Lai gan ieradies esmu laikus, tomēr jau pirms manis gan stāvvietu, gan fanu zonas pirmās rindas ir aizņēmuši vēl agrākie atnācēji, taču izdodas tikt pietiekami tuvu skatuvei aptuveni starp Oziju un Toniju, tieši tur, kur vēlējos.

Nedaudz pēc 19:30 pasākumu atklāj Rival Sons, iesildot jau diezgan pilno arēnu ar septiņām dziesmām, starp kurām diemžēl nav vienīgā viņu dziesma, ko zinu (Pressure and Time). Čaļi ģērbušies jauki, solists ar basām kājām, tomēr mūzika pārāk neiekustina ne mani, ne apkārt stāvošos – varbūt pirms sabata koncerta prasījās kas doom’īgāks un gloom’īgāks. Blūzroka grupa vairāk atgādina Led Zeppelin nekā Black Sabbath, lai gan blūza ietekme Black Sabbath pirmajos albumos un arī pēdējā ir stipri jūtama.

Dažas minūtes pirms solītā laika, jau ap 20:40, gaismas arēnā izdziest un sanākušajiem, no kuriem lielākā daļa savus jaunības (vai tā būtu bijusi 70. gados, vai tagad) elkus redz pirmo un pēdējo reizi, tiek demonstrēts īss video fragments ar briesmoņa mošanos. Pēc tam arēnā sākas lietus, tālumā dārdina pērkons un atskan kapu zvans – koncerts sākas ar tumšāko un baisāko no dziesmām, ar tituldziesmu Black Sabbath. Līdz ar pirmo rifu, ar t.s. diabolus in musica, kurš viduslaikos esot bijis aizliegts, paceļas priekškars un ieraugām trīs tumšā ģērbtus angļu džentlmeņus. Gan vizuālais tēls, gan skaņas kvalitāte jau no pirmā mirkļa neliek šaubīties par koncerta augsto kvalitāti. Krusti, tumšie mēteļi, apmetnis, Ozija velnišķīgie smiekli palīdz jau ar pirmo dziesmu iejusties savdabīgajā piedzīvojumā. Bez garām pauzēm koncerts turpinās ar atraktīvo, jautro, bet, manuprāt, pārāk bieži spēlēto Fairies Wear Boots, iespējams, vienu no pirmajām, lai cik tas pretrunīgi neliktos, kristīgā metāla dziesmām After Forever, nospiedoši smago gan mūzikas, gan vārdu ziņā Into the Void un jaunības dienu eliksīram, kokaīnam, veltīto Snowblind. Pirmās dziesmas paskrien faktiski bez pauzēm, vien Ozijam brīžam iekūkojoties (to viņš dara bieži, arī publika kūko pretim, līdz kādā brīdī viņš atzīstas: „I’m so fucking crazy”) un, protams, nepārtraukti motivējot publiku sist plaukstas vai „parādīt savas sasodītās rokas”(show me your  fucking hands ir viena no mīļākajām Ozija frāzēm). Vien neliela pauzīte mūziķu pieteikšanai pirms ikoniskās pretkara dziesmas War Pigs, kura iesākas ar trauksmes sirēnu un kuras beigu instrumentālā daļa nereti tiek saukta par smagā metāla himnu. War Pigs pirmais pants ierasti tiek izpildīts pārmaiņus dziedot Ozijam un publikai, un Rīgas koncertā sanākušie fani nepieviļ. Vakars turpinās ar Behind the Wall of Sleep, plūstoši pārejot uz Gīzera basa solo Bassically, kas savukārt ievada lēkāt pieprasošo N.I.B., kurā atkal parādās mazliet sātanisma, Ozijam dziedot „My name is Lucifer, please take my hand”.  Pēc Hand of Doom Ozijs nozūd, kamēr grupa nospēlē instrumentālo Rat Salad un tad trīs vīri dodas atpūsties, kamēr jaunākais grupas dalībnieks Tomijs Klufetoss, kurš aizstāj oriģinālo budzinieku Bilu Vordu, arēnu desmit minūtes piedauza ar satriecošu bungu solo, kura noslēgumā pazīstams ritms – arēna tiek sagatavota Iron Man. Droši var teikt, ka pelnīts ir gan Ozija „I am Iron Man” –  viņš šajā vakarā teju nedzied šķībi, lielākoties dzied no galvas (tas pēdējos gados viņam sagādā problēmas, tāpēc priekšā vienmēr ir ekrāns ar vārdiem) un pat īpaši nepagurst –, gan vēl jo vairāk Ozija godinājums Tonijam ar „He is Iron Man”. Ģitāristam īsi pēc paziņojuma par apvienošanos 2011. gadā atklāja vēzi, bet, par spīti regulārajām terapijām, „smagā metāla krusttēvs” turpina koncertēt. Tas pats Aiomi nākamajā dziesmā Dirty Women nospēlē garu un skaistu ģitāras solo, bet koncerts tiek pabeigts ar enerģisko, atomkara draudiem veltīto Children of the Grave, kuras beigās Ozijs uz ceļiem paklanās Rīgas publikai. Tiesa gan, koncerts nebeidzas, jo, kliedzot „One more song”, publika tiek pie grupas pirmā un slavenākā, 20 minūšu laikā sarakstītā hita Paranoid. Koncerts ir paskrējis teju vienā mirklī. Lai gan solīto grandiozo skatuvi un efektus īsti neredzējām, vecie rokmūzikas burvji pusotras stundas garu hipnozes seansu spēj noorganizēt ar tīru mūzikas skaņu, varenu tēlu, nesatricināmu uzvedību un leģendārāko šovmeni rokmūzikas vēsturē.

13662616_813110515492120_397524955_o

 

Matīss Rihards Vilcāns