Matīss Rihards Vilcāns: „Ko tu ārdies? Vai tev prāts?”

0

Rakstot šo recenziju, man priekšā stāv Raiņa velnu nakts piecos cēlienos „Spēlēju, dancoju” un kopš 2015. gada decembra jau vismaz divdesmit piekto reizi skan „Iļģu” albums „Spēlēju, dancoju”, ko varētu saukt arī par folkrokoperu, kas balstīta Raiņa 1919. gadā pabeigtajā lugā. 7. augusta vakarā redzētajā Valmieras Vasaras teātra festivālā izmantoti abi minētie darbi – “Iļģu” mūzika kā sava veida operas librets  un Raiņa teksts gan dziesmās, gan nelielajās izrādes „klusajās” ainās bez mūzikas. Abu izmantoto darbu dēļ izrādi gaidīju ar nepacietību un par kvalitāti nešaubījos, jo neko sliktu uz diviem – es teiktu – ģeniāliem fundamentiem uzbūvēt nevar. Lielākais jautājums pirms izrādes man bija – vai arī vizuāli un darbībā izrādes veidotājiem izdosies kaut nedaudz pietuvoties izcilā teksta un spēcīgās mūzikas radītajam efektam, jo, kā zināms, Raiņa (pār)dižās dramaturga spējas pārsvarā sagādā pamatīgas problēmas uzrakstīto parādīt uz skatuves.

Tomēr Valmieras Vasaras teātra festivāla centrālais notikums nerisinājās uz parastas skatuves. Mārtiņa Eihes režisētā izrāde tika spēlēta „velnu nakts” lugai ļoti piemērotā vietā – Valmiermuižas staļļu pagalmā. Skatītāji, kurus pusstundu pirms vērienīgā notikuma sākuma laidarā ar dzīvo mūziku iepriecināja un izdancināja „kāzu muzikanti” “Iļģi”, izrādi vēroja uzbūvētās tribīnēs, no kurām lieliski varēja pārredzēt scenogrāfa Kristiāna Brektes iekārtoto un mulčas klāto lepno staļļu pagalmu. Tas bija izrotāts ar simboliskiem atribūtiem – saules simbolu, kā arī dakšām, Lietuvēna krustiem u.c. raganu un mošķu nakts atribūtiem. Jau izrādes sākumā parādās gan lugas uzbūvē esošais apļa motīvs, gan izrādes veidotāju solītais rituāls – visi aktieri sastājušies lielā aplī (horeogrāfs – Krišjānis Sants), vien Aklais (Januss Johansons) staigā gar laidara mūriem, nesdams lukturīti a la miroņu svecīti. Bungu rīboņas iekustināti, aktieri sāk kustēties, līdz redzam atdalāmies galveno attiecību trīsstūri veidojošos  izrādes varoņus – spēlmani Totu (Kārlis Neimanis) un jaunlaulātos Leldi (Inga Apine) un Zemgu (Māris Bezmers). Enerģiskajai bungu pulsācijai nomainoties uz albuma uvertīru „Dieviņš veic, Dieviņš veic”, skudriņas droši vien pārskrēja ne man vienam. Ilgi gaidītais notikums sācies!

Par laimi, festivāla pēdējā vakara izrādi nesarežģī lietus. Divos iepriekšējos vakaros tas, domājams, ļoti apgrūtināja jau tā fiziski smago aktieru lomu uzvedumā, kuriem daudz deju, skraidīšanas un pat lēkāšanu pa skapjiem, zārkiem, galdiem. Kā jau iepriekš solīts, visi dalībnieki visu izrādes laiku ir redzami – otrā plāna aktieri, lai attēlotu atbilstošo darbības vietu (kāzas, kapsēta, rija, pazeme) nosacīti pārģērbjas. Tieši apģērbā redzama arī izrādes veidotāju iepriekš solītā saistība ar mūsdienām, jo gan kāzu viesiem, gan elles mošķiem mugurā mūsdienīgi tērpi (kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone). Pat zemiskā ļaunuma (Raiņa laikā – vācu muižniecību simbolizējošais) Kungs (Mārtiņš Liepa) tērpies drīzāk mūsdienīgā kažokādas mētelī, tādējādi liekot nojaust, ka mūsu asins sūcēji ir tepat arī šodien. Kunga zārks – asprātīgi un efektīvi! – ir pamatīgs divdurvju skapis. Diemžēl pilnīgi savā varā nepaņem aktieru dziedājumi – daudzi dzied pašķībi (iespējams, to vairāk juta tie, kas “Iļģu” albumu klausījušies daudz reižu un zina teju no galvas). Izņēmums bija Ineses Pudžas Zemesvēzītis, kuras „Ko tu ārdies? Vai tev prāts?” un „Dzīvs irrr!” skanēja ļoti spoži un līdzvērtīgi Rūtas Muktupāvelas oriģinālam.

Rituāla elementi turpinās visu izrādi. Aktieri veido un izdejo sarežģītus rakstus, zīmes (piemēram, Lietuvēna krustu), radot attiecīgās noskaņas un (ne)nolasāmus domu gājienus. Simboli uzzīmēti arī uz dažu aktieru mugurām (pārliecība par šo simbolu mērķtiecīgu un trāpīgu lietojumu gan neradās). Seno simbolu disonanse ar mūsdienīgajiem tērpiem, šķiet, jāsaprot kā veidotāju solītā “pieiešana ar humoru”. Ar pārlieku lielu humora devu diemžēl noindēts ir Trejgalvja tēls, kuram izrādē patiešām ir trīs galvas, kas ir trīs aktieri ar spoguļiem sejas vietā. Trejgalvis, kurš lugā simbolizē metafizisko ļaunumu, tiesa gan, jau pagurušu, elles garlaicības māktu un tāpēc Tota dziesmu, asprātības, talanta savaldzinātu, manuprāt, nevar atveidot kā tirinošu, ļumīgu veidojumu, kura kustības atgādina iereibušu jauniešu dejošanu ballītēs (salīdzinājums aizgūts no zinātājiem). Tādējādi Trejgalva jefiņizēšana un pielīdzināšana Kungam samazina Raiņa ellē pastāvošo kontrastu skaistumu (protams, uzdevums izrādes veidotājiem gan nav no vieglajiem – Raiņa mistificētā elle savā ziņā atgādina „Fausta” Valpurģu nakti. Apjoma un mitoloģijas daudzveidības ziņā tā ir varbūt pat pārāk bagātīga, jo Rainis kā džezmenis[1] uz nebēdu spēlējas ar tēlu daudzveidību un valodas iespējām). Tāpat ļaunais Bluķa kāja un viltīgie (mūsdienu!) jaunie velni (Jaunvelns, Dujvelns, Zelta vēzis) izrādē ir vāji, pēdējo triju darbību pat īsti neatminos.

Jau iepriekš intervijās tika pausti mazliet pretrunīgi solījumi pieiet Raiņa lugai ar nelielu humora devu, jo „skatīties uz Raini bez ironijas – tas laiks ir sen pagājis”, un tai pat laikā veicināt sapratni par ziedošanos. Izrādes beigās, Tots ziedojies, lai Lelde dzīvotu, saņem vien nepateicības vārdus no dzīvajiem cilvēkiem, kuri vaino Totu problēmu ienešanā kāzu namā un senā ritma izjaukšanā (Tots taču izārda elli). Šī aina izstrādāta spilgti un iedarbojas pietiekmi smeldzīgi, radot pārdomas, vai Tota nestais upuris maz būs ko mainījis. Vai viņa upuris mācīs cilvēkiem ziedošanos (“dodot gūtais neatņemams”) un iedrošinās nebaidīties? Tomēr pati Tota aiziešana rada mazliet nomācošu sajūtu – viņš, savas asinis ziedojis, aiziet no skatuves. Vienkārši aiziet. Es nezinu, vai tur iederētos Jāzepa savienošanās ar sauli, bet vienkārša aiziešana mani atstāja ilgās pēc kaut kā cēlāka. Kāpēc tāda izvēle? Vai Tots bija vienkārši viens no mums, kura vienīgā atšķirība tā, ka viņš d a r a, nevis pasīvi cieš un tikai gaida kādu, kurš ziedosies un mainīs uz augšu? Bet Aklais taču saka: „Lai nedzird – simtas audzes, /Par tūkstošām atnāks viens.” Ja viens no tūkstoš paaudzēm ir darītājs, tad vēl bēdīgāk, ja mums nav svarīgi saprast, kas un kāds viņš ir.  Šajā brīdī izrādē spoži izskan cerības viesošā Zemesvēzīša dziesma „Dzīvs irrr! Svēts irrr!”, pēc kuras atkal tiek ievērots apļa princips un rituāls kā sākumā. Tikai šoreiz aktieri aplī, bungu maģiskās dimdoņas pavadīti, kustēdamies, šķiet, stāv viens otram mazliet tuvāk un kustas mazliet draudzīgāk. Vai tā ir attīstīšanās uz augšu pa Raiņa iztēloto spirāli? Vai arī nekas nav mainījies?

Kopumā Valmieras Vasaras teātra festivāla noslēguma izrāde tomēr deva gandarījuma sajūtu un, kas varbūt vēl svarīgāk, pārdomas vairākām dienām, jo iedalīt šo izrādi „patīk/nepatīk” kategorijās nebija iespējams. Acīmredzot izrādi izbaudīja arī aktieri, izrādes beigās pateicībā izvārtot simboliskajos cilvēku zemes dubļos režisoru. Visu ieguvums – estētiski skaists, pat fascinējošs priekšnesums, kam pietrūka trāpīga un domāt rosinoša vēstījuma. Ceru, ka reizi divos gados Valmieras Vasaras teātra festivāls arī turpmāk pārsteigs ar jaunām formām (kā „Tālavas taurētājā”), grandioziem lieluzvedumiem un neordinārām skatuvēm (kā Bānīša depo un daudzstāvu dzīvojamo māju pagalms), savā ziņā kļūstot par citu Eiropas pilsētu, piemēram, Aviņonas, teātra festivāla līdzinieku Latvijā.

Ilustrācija – Rīga Valsts 1. ģimnāzijas 2016. gada absolventes Aleksandras Boikovas kolāža.

[1] Skandalozā intervija ar Alvi Hermanis žurnālā “SestDIENA” (24.05.2013. / 12. – 17. lpp.)

Matīss Rihards Vilcāns