Matīss Rihards Vilcāns: Jest; ieteikumi – Kā noskaņoties rudens depresijai

0

velbeks

Sekss un ikdienas filozofija ar Mišelu Velbeku

JRT un Alvja Hermaņa jaunākā izrāde acīmredzami tiek ļoti gaidīta, ja jaunākais Velbeka latviskojums „Pakļaušanās” nav pieejams pat labākajā Daugavas kreisā krasta bibliotēkā un tai tuvējās. Tomēr nepieejamība kļuva par labu iemeslu sākt ar Velbeka daiļradi iepazīties hronoloģiskā secībā – ar viņa pirmo romānu „Elementārdaļiņas”. Kaut kas no Kunderas ikdienas filozofijas, daudz seksa un milzīgs blāķis depresijas par degradēto Rietumu sabiedrību un tās bezizeju. Un vēl aptuveni tikpat daudz bioķīmijas un kvantu lietu. Ko vēl pirms skolas var vēlēties? Protams, kaut ko vēl provokatīvāku, proti, jau minēto „Pakļaušanos”. Bioķīmijas vietā literatūrzinātne, pagrimušo Rietumu vietā vēl bezcerīgāki, neieinteresētāki un degradētāki Rietumi.

Preisners – rudens melanholiķis

preisnerDroši vien ir divi veidi, kā izrīkoties ar to savdabīgo stāvokli, kas sabiedrībā iegājies ar maldinošo nosaukumu „rudens depresija”. Viens varētu būt to vienkārši izbaudīt. Uzlieciet poļu komponista, galvenokārt kino mūzikas sacerētāja Zbigņeva Preisnera albumu Requiem for My Friend un lasiet Velbeku, Dostiju vai citus rudens iemītniekus, jo albumā dzirdamo latīņu valodu vairs skolās nemāca (ja atkal pieminēt Velbeku – arābu valodu vēl ne). Preisneram ar Latvijas izglītības lietām ir vēl kāda saistība – viņš sadarbojies arī ar cenzētās filmas Total Eclipse režisori Agnešku Holandi. Ja reiz tāda sakritība, tad ir vērts pajautāt, vai pa šo gadu kas ir uzlabojies? Nē, tikumības vadlīnijas ir pieņemtas un nevis izdomāta rudens depresija, bet gan īstā tumsonība rullē tālāk!
Otrs rudens variants ir vienkārši iz/uzlādēties, piemēram, ar Metallica enerģiju šaujošo Live Shit: Binge&Purge albumu. Laiki, kad viņu ģitāras vēl skan kā motorzāģi un Hetfīlda balss vēl ir spēkpilna, ir pagājuši.

Dižā skaistuma spožums un posts

bellezzaUzreiz jāsaka, ka Dižais skaistums nav par depresiju, bet tā iedarbība var būt visai neparedzama – var ārstēt, var padziļināt. Pirmo reizi skatoties Paolo Sorentīno 2013. gadā oskaroto filmu, es savam biedram teicu: „Tagad es saprotu, kāpēc Valters (klasesbiedrs) ir tieši tāds. Viņš ir redzējis Dižo skaistumu!” Nu, apmēram tik apgaroti, ja skatās pareizā noskaņojumā. Jau pirmajā reizē filma likās esam pozitīvi savdabīga un, atvainojiet, dziļa. Pietiekami dziļa, lai par to būtu jādomā, un pietiekami aizraujoša, lai to varētu vienkārši skatīties kā estētiski baudāmu mākslas darbu.  Tomēr lai dinamiskā mūzika, Romas ainavas, māksla un citi traucēkļi neļauj palaist garām tās daudzslāņainību – jaunības, pirmās mīlestības un reliģijas tēmas. Bet varbūt arī jālaiž garām, ja attiecīgajā reizē iespringt negribas. Tāpat mēs visi droši vien esam, kā saka filmas galvenais varonis Džeps Gambardella, „pārāk veci, lai darītu lietas, kas nepatīk”. Ar Dižo skaistumu noteikti pietiks vairākiem vakariem.

Tātad – kad skola sākusies, Latvijai sportā neveicas, par politiku šaipus un taipus okeāna vispār runāt negribas, liekas, kur var būt vēl sliktāk? Palasot Velbeku, izrādās, ka var. Un šoreiz pat nevar garantēt, ka visu izglābs tikai skaistums.

Matīss Rihards Vilcāns