Daniela Zālīte: Uztaisiet no viņa cilvēku!

0

Skatoties lielajā ekrānā režisora Jeržija Sladkovska Donu Žuanu, nepamet sajūta, ka mēs tikai vērojam, kā savas eksistences sarežģītības dēļ cieš filmas varoņi, bet vienlaikus tomēr nojaušam savu atbildību par notiekošo, tāpēc topam un radām sevi viņiem līdzi. Kā poļu režisors dokumentālajā kino to panācis?

“Bez stāsta nav nekā.” (Jeržijs Sladkovskis)

Dons Žuans ir stāsts par 22 gadus veco Oļegu, kurš kopš dzimšanas sirgst ar autismu. Kustīgās bildes stāsta par viņa slimības noteiktām disharmoniskām attiecībām ar māti, sociālo mijiedarbību, kaunu un bailēm, teātri un individuālo dzīves prozu, normālo un anormālo pasaulē.

Oļegs trešo gadu universitātē studē ekonomiku, pēc sekmju reitingiem atrodas augšgalā, taču viņa dzīves pieredzi veido televizors un dators. Oļega māte Marina Ivanovna dēlu pakļauj divām neordinārām ārstēšanas metodēm: dalībai amatieru teātra trupā un psihoterapijai. Marina uzstājīgi tiecas dēlu mainīt, piemēram, teātra trupā kliedzot: “Uztaisiet no viņa cilvēku!”, lai dēls sasniegtu dzīvē, mātesprāt, galveno: darbavietu un ģimeni.

Kino nav abstraktā māksla

Režisors sadarbībā ar operatoru Vojtehu Staronu (arī Lailas Pakalniņas filmas Ausma (2015) operators, Tallinas festivālā Black Nights ieguvis žūrijas balvu par labāko operatora darbu) ir sastrādājušies tā, ka, liekas, visu fiksējošā kameras acs nemaz nav bijusi klāt, lai arī ir skaidrs, ka filmēts ne jau ar slēpto kameru. Dažbrīd skatītājs (un tas ir netipiski dokumentālajam kino) pat padomā, ka uz ekrāna notiekošais ir nevis dzīve, bet mākslas filma. Šāds apgalvojums varētu likt domāt, ka problēmu atspoguļojums filmā patiesībā ir mākslīga konstrukcija. Taču tā nav. Filmā ir redzama skaudra atkailināšanās un skatītājam ļauts ieskatīties varoņu pārdzīvojumu tuvplānos, izjust dažādu kontekstu sadursmi un Oļegu kā tuvinieku. Tādēļ tik grūti ir ne tikai pakļaut definīciju rāmjiem “iepriekš zināmo” un “svešo” redzētajā, bet pat nošķirt vienu no otra.

Dons Žuans – filma, kurā nav visu atpazītas propagandas. Tomēr nosaukt par “tīru mākslu” to arī nevar, jo Donam Žuanam piemīt sabiedriskā izaicinājuma patoss.

It kā vienā pasaulē

Oļegs eksistenci izjūt sakāpināti un sarežģīti – viņš krasi nenošķir labu no ļauna, viņam nav pieņemama fiziska un garīga saikne ar pretējo dzimumu, apskāvieni. Pēc psihoterapijas seansa, kurā puiša uzdevums ir apskaut terapeiti, uz jautājumu: ”Vai tu iekšēji esi mainījies, salīdzinot ar to, kāds tu biji pirms seansa un kāds esi tagad?” – pēc ilgas klusuma pauzes, acīs neskatīdamies, Oļegs atbild: “Es nezinu.” Vietām šķiet, ja skatītājs nezinātu par autisma diagnozi, Oļega citādumu uzreiz neuztvertu. Puisis apzinās, ka mātei vajadzīgs vīrietis, lai aizstāvētu, palīdzētu, pasargātu, respektētu un mīlētu (šo vārdu Oļegs pasaka klusi un nedroši). Viņš saprot mātes attieksmi pret sevi, jo uz mātes repliku: “Tu man esi pretīgs!” – atbild ar jautājumu: “Kāpēc tu vispār piedzemdēji savu dēlu?”.

Oļegs Donā Žuanā nepārtraukti ir zem sabiedrības spiediena un ciešā atkarībā no mātes. Bet kas un kāds būtu Oļegs, ja viņu atbrīvotu no autisma stigmas? Varbūt viņā ir koncentrētas cilvēciskās ciešanas, bailes, vientulība, atstumtība un sāpes, un Oļegs ir kā simbols, kā spogulis mums pašiem?

Pazudušā dēla atgriešanās

Sladkovska Dons Žuans mākslas telpā nav vientuļš, jo saspringtas dēla un mātes attiecības tēlo arī Latvijas režisora Vladislava Nastavševa izrāde Cerību ezers Jaunajā Rīgas teātrī. Arī Cerību ezers ir par cilvēciskumu, sašķeltību, par sabiedrību kā kumodi, kurā katrs dzīvo savā atvilktnē.Nastavševa Cerību ezers ir stipri autobiogrāfisks darbs. Arī starp režisoru Sladkovski un viņa filmu nevar novilkt noteiktas robežas, jo, kā apgalvo pats režisors, nodarbojoties ar dokumentālo kino, viņš tiecas analizēt sevi pašu. Kaut gan šis autobiogrāfiskais elements lielākai daļai skatītāju Donā Žuanā diez vai būs saskatāms, tomēr Oļegu kļūt par filmas varoni J. Sladkovskis ir izvēlējies tādēļ, lai dalītos savā neveiksmīgajā pieredzē attiecībās ar sievietēm.

Teātra kritiķe Līga Ulberte, komentēdama Cerību ezeru, uzsver: „Pirmkārt, stāsts ir par to, ka visi cilvēki ir vientuļi, un, otrkārt, stāsts tomēr ir par teātri visādās nozīmēs. Par dzīvi kā teātri. Par teātri kā mākslas veidu, ar ko nodarbojas galvenais varonis. Teikt, ka izrāde ir par attiecībām, tas tā triviāli. Kura izrāde tad nav par attiecībām?” – un to var diezgan lielā mērā attiecināt uz Donu Žuanu. Paralēles jaušamas arī varoņu sociālajā atstumtībā un nespējā integrēties konkrētā vidē. Vienojošs elements ir arī betona deviņstāvu dzīvojamās ēkas, kuras Nastavševa iestudējumā tiek saistītas ar negatīvu vērtējumu (bloku mājās dzīvojošie nav cilvēki). Donā Žuanā betona sienas simbolizē fatālu nošķirtību un neiespējamību pieskarties pasaulei.

Spēles spogulī. Es esmu normāls cilvēks

Oļega māte, liekas, ir gatava iet līdz pat absurdam un galējām ekstremitātēm ārstēšanas metožu izvēlē. Viņa nespēj šķirt teoriju un praksi (empātijas trūkums?) un līdz ar to uzskata, ka viņas izdomātais ārstēšanās process dēlam ir kā lēciens pāri peļķei, nevis okeāna pārpeldēšana. Kādā filmas epizodē Marina, ar dēlu atrazdamās virtuvē, tur spoguli, lai Oļegs tajā redz sevi, un pieprasa, lai dēls savam spoguļattēlam smaida un slavē sevi. Oļegs, protams, ir manāmi izvairīgs. Zināmā mērā tas norāda uz Oļega nevēlēšanos sevi redzēt, t.i., analizēt, iepazīt, saprast, mainīt, kaut gan filmas sākumā puisis apgalvo, ka mainīties vēlas arī pats.

Teātra trupas iestudējumā Oļegs iejūtas dona Žuana tēlā, bet viņa sievas Elvīras lomā ir Tatjana. Tieši teātrī aizsākas Oļega un Tatjanas draudzība, kas pakāpeniski izaug par pāra attiecībām (pāris viņi ir vēl arvien), un Oļegs kā cilvēks, kuram nav vēl izkristalizējušās dzīves vērtības, piedzīvo mīlestību un greizsirdību. Tatjanas un Oļega intīmo sarunu (arī to fiksē kameras objektīvs) caurvij teātra motīvs. Proti, abi jau ir tērpušies atbilstoši izrādes lomai. Vai viņi uz skatuves neizjūt savas identitātes žņaugus? Liekas, tikai ārēji. Varbūt abi ir iestudējuma tērpos, lai parādītu, cik nešķirama ir teātra un reālā dzīve.

Pieskaršanās realitātei vai realitāte

Tatjana Oļega dzīvē ienāk kā gaisma. Ja mātes metodes viņš izjūt kā psiholoģisko teroru, tad komunikācijā ar Tatjanu, šķiet, Oļegs iegūst sapratni, draudzību un visefektīvāko psihoterapiju (Taņa ir studējusi psiholoģiju).

Tāpat kā teātra motīvs, filmu caurvij klaviermūzika (mūzikas autors Timo Hietala). Pats Oļegs arī spēlē klavieres. Klavieru melnie un baltie taustiņi metaforiski atgādina par gaismas un tumsas saspēli. Filma sākas ar baltas ziemas ainu, kurā Oļegs kāpj augšup pa kāpnēm. Puisis ir vienīgais, ko redzam. Kustīgais Oļegs un nekustīgā ainava – vai tas nozīmē, ka Oļegs kā indivīds spēj mainīties uz augšu, bet sabiedrība kopumā paliek arvien neieinteresēta citādībā? Vai jāmainās tikai citādajam Oļegam?

Fināla aina ir daudznozīmīga metafora. Oļegs vairs nav viens, bet divatā ar Taņu. Ir nokusis sniegs un sašķelts ledus, kas šķīra Oļegu no pasaules. Ir atkausēta robeža. Līst rudens lietus, dejo vējam padevīgas košas lapas, šalles un mēteļi. Oļegs un Tatjana zem viena lietussarga, skanot klaviermūzikai, aiziet lietū, runādami par gadalaikiem. Bet, skaļi neizteikts, izskan jautājums: vai mēs tiešām viņus redzam patiesi laimīgus un brīvus?

Ilustrācijas autore: Luīze Lote Nežberte