Ieva Ratniece: Afgāņu meitenes nedzied

0

Afganistāna sievietei ir viena no bīstamākajām vietām pasaulē. Nav slēpts, ka vardarbība pret sievietēm un pašaizdedzināšanās vēl joprojām tur ir izplatīta parādība. Sonita ir jauna afgāņu repere, kura, bēgot no kara un bargā politiskā režīma, devās bēgļu gaitās uz Irānu jau pirms vairākiem gadiem. Šobrīd Sonita dzīvo un mācās Amerikā, aktīvi iesaistoties nepārtrauktajā cīņā par sieviešu tiesībām dzimtenē. Dokumentālā filma, kas nosaukta viņas vārdā, šogad ieguva lielo žūrijas un skatītāju balvu Sundance filmu festivālā. Tas ir iedvesmojošs stāsts ar laimīgām beigām, kurā meitene, pretojoties tradīcijām un dzenoties pakaļ saviem sapņiem, ved mūs līdzi emocionālā piedzīvojumā, lai mainītu pasauli.

Aizbēgot no bargā politiskā režīma, Teherānas bēgļu centrs kļūst par Sonitas otrajām mājām, darba vietu, skolu un nozīmīgāko vietu, kur smelties atbalstu. Ja viņa varētu izvēlēties, viņai būtu pavisam cita identitāte – viņa būtu dzimusi Amerikā, viņas tēvs būtu popmūzikas karalis Maikls Džeksons, bet māte – Rianna. Kā saka pati Sonita, bez dokumentiem tu neesi nekas. Šī realitāte atstāj skaudru atskārsmi, ka veselīga iztēle nav nemaz tik kaitīga un pat mēdz būt noderīga, lai piepildītu īstenības tukšumu.

Kamēr Sonita cenšas atrast likumīgu veidu, kā izteikties caur repu, kam Irānā nepieciešama speciāla atļauja, bet dzimtenē sievietēm tiek liegta, viņu apciemot no mājām ierodas sen neredzētā māte. Lai arī iesākumā valda sentimentāls aizkustinājums par atkalredzēšanos, drīz vien atklājas mātes patiesie nodomi. Nu jau sen kā pienācis laiks meitu izprecināt, un pie apvāršņa jau gaida potenciālais līgavainis ar deviņiem tūkstošiem pūrā. Viss ir smalki aprēķināts uz priekšu, iegūtā nauda tālāk tiks investēta vecākā brāļa līgavā, un līdz ar to arī ģimenes labklājībā. Bet arī laiks ir nauda, un Sonita saprot, ka situācija jāņem savās rokās, ja viņas patiesā vērtībā ir mērāma tūkstošos, tad varbūt ir jāizlaiž klajā reklāmas rullītis un jānopelna sava brīvība pašai. Vēlāk seko saspringtākā un pārdzīvojumiem bagātākā filmas daļa, kurā dokumentālā kino nerakstītie likumi tiek lauzti, kad Sonitas glābšanas operācijā iesaistās pati filmas režisore. Lai arī stāsta centrā turpina būt meitene, irāņu izcelsmes režisore Rokhsareh Ghaem Maghami kļūst par tā neatņemamu sastāvdaļu, neatgriežami izmainot Sonitas likteni. Viņai izdodas ne tikai atpirkt Sonitas brīvību un īstenot viņas Amerikas sapni, bet arī palīdzēt provokatīvā veidā uzrunāt citas savas vienaudzes cīnīties PRET tradīcijām un PAR savām tiesībām.

Filma aptvēra plašu mūsdienās aktuālu tēmu klāstu – cilvēktiesību aizstāvību, kara bēgļu emigrāciju, pastāvošo tradīciju laušanu -, veiksmīgi ilustrējot arī rietumu – austrumu stereotipus un pašekspresijas nozīmi cilvēka labbūtībai. Mani nepameta sajūta, ka tas viss paliek fonā, uzsvaru liekot tieši uz galvenās varones cīņu par brīvību. Šis, protams, ir stāsts par Sonitu, un lai arī viņas drosme un uzstājīgā neatlaidība ir apbrīnas vērta, man šajā filmā pietrūka nedaudz pieticīguma un dabiskuma, kas uzdrīkstētos parādīt, ka arī supervaroņiem ir nepieciešama palīdzības brigāde. Viņas mātei stāstā bija nozīmīga loma, taču filmā viņa diezgan vienkāršoti tiek pataisīta par mantkārīgu ļauno tēlu, kas meitu patiesībā nemaz nemīl. Tomēr, kā izrādās, viss dzīvē nav tik vienkārši, Sonita kādā intervijā atklāj, ka māte pati savulaik tika apprecināta jau 13 gadu vecumā ar gados daudz vecāku vīrieti, un par citu veidu, kā nodrošināt pārticīgu dzīvi, meitai un ģimenei viņa pat nenojauta. Šobrīd, neskatoties uz meitas liberālo dzīvesveidu, māte ir viņas mūzikas lielākā fane.

Rodas arī jautājums, kas notiek ar Sonitas jaunāko māsu, ar kuru kopā viņa dzīvoja Irānā? Ja par viņu neizrādīs interesi kāds cits filmu industrijas pārstāvis, vai viņai ir tik pat liela cerība uz spilgtu nākotni kā Sonitai? Arī režisores loma, manuprāt, filmā netiek pietiekami izcelta. Nozīmīgi būtu redzēt, kādas attiecības izveidojas starp abām revolucionāri noskaņotajām feministēm. Savs risks jāuzņemas arī, lai cilvēcīgumu un līdzcietību stādītu augstāk par profesionālo ētiskumu un naudas ziedojumiem novērojamajam subjektam. Satuvināšanās aizkadrā bija dažviet jūtama arī filmā ar pāris provokatīviem jautājumiem, kā – “vai tu kādreiz esi iemīlējusies?” no režisores puses, un Sonitas izmisīgo lūgumu “vai tu mani nopirksi?”.

Var tikai apskaust Sonitas harizmu un spēku, bet filmas kontekstā šķita svarīgi arī apskatīt, vai un kāds ir viņas patiesais devums nepilngadīgajām līgavām, kas palikušas mājās. Un kā tieši viņas rīcību vērtē draudzenes, kas viņu iedvesmoja ar uzkrāsotu sasistu seju rādīties kameras priekšā. Var jau būt, ka filmas uzdevums bija iedrošināt ikkatru uz aktīvu rīcību taisnīguma vārdā, bet es netiku pārliecināta, vai to tiešām spēj jebkurš. Vai gadījumā jaunībā, kad sociālais kairinājums ir jūtami lielāks, nav vieglāk stāties pretī pieņemtajām normām? Vai tiešām neatkarīgi no vecuma, dzimuma, etnicitātes, dzīvesvietas un rakstura jebkurš no mums var mainīt pasauli ? Un ja mums visiem būtu šādas neierobežotas iespējas, vai sabiedrība vēl spētu funkcionēt?

Lai arī filma vairākos brīžos spēja mani emocionāli aizkustināt, likās, ka kaut kas gan filmas kompozīcijā, gan stāstā ir izlaists, palicis nepateikts vai noslēpts. Lai arī tā stāstīja par neparastas meitenes vēl neparastāko dzīves dilemmu, tai pietrūka autentiskuma, kas liktu domāt par filmu vēl ilgi pēc tās noskatīšanās.