Andrejs Poikāns: Tūrisms kā parazitējoša industrija

0

Šo recenziju būtu ievērības cienīgi sākt ar faktu, ka turpmākajās rindās aprakstīto Dena Veldhuizena dokumentālo daiļdarbu “Banana Pancakes and the Children of Sticky Rice”, kas tika izrādīta kinoteatrī “K-Suns” šī gada septembra dokumentālā kino festivāla ietvaros, pēc manām domām, ir iespējams uztvert divos krasi atšķirīgos veidos – gan kā kinematogrāfiski pievilcīgu dokumentāciju par autonomas un tīras sabiedrības pašiznīcināšanās procesu, gan kā dramaturģiski cienīgu stāstu par divu draugu atsvešināšanos – neizbēgamo brieduma gūšanas galaproduktu.

Filmas darbība notiek Vjetnamā, kādā mazā ciematā pie Lao ezera, kuras iedzīvotāji ir salīdzinoši slikti informēti par Rietumu pasaules principiem un vērtību uztveri. Jau pašās pirmajās minūtēs tiekam iepazīstināti ar netiešiem gidiem, caur kuru tālāko dzīves notikumu spektru tiek parādīta šī masīvā kultūru sadursme: Šaju, vietējo ciema iedzīvotāju, kurš tikko atgriezies no studijām pilsētā, kas ir samērā reta privilēģija konkrētajās aprindās; Kao, jaunu, bet visnotaļ patiesu un sirsnīgu rīsu fermeri. Šajs ar progresīvu uzskatu klāstu un skaidru konceptu par to, kā palielināt ciemata labklājību ar tūrisma industrijas palīdzību, pārstāv priviliģētos, bet trauksmainos Rietumus. Savukārt Kao ir miermīlīgs, vienkāršas izcelsmes, vienkārša dzīvesveida piekopējs, kas apšauba sava drauga izvirzītās jaunās vērtības. Kao pārstāv Austrumus. Kā jau iepriekš minēju, šie tēli ir ļoti būtiski filmas galvenās problemātikas izklāstā, tāpēc plašais attēlojums ir kā palīgrīks atšķirīgo kultūru rakstura meklējumos, jo, lai izprastu pašas problēmas esenci, ir jaizprot tās veidojošās sastāvdaļas.

Vidējais eiropietis ikdienišķi konservējas klasisko kultūras vērtību, viduslaiku piļu un muzeju bundžā, kas tā arī nespēj apmierināt viņa prāta apvāršņu paplašināšanas vēlmes, tāpēc eiropietis meklē eksotisko, neskarto, ko spēj piedāvāt šis mazais ciems pie ezera, bet šajā brīdī iestājas spēkā pašiznīcināšanās princips – kad vietējie iedzīvotāji piedzīvo finansiālu uzplaukumu un tās sniegtos augļus, tie savā ziņā tiek ievesti kārdināšanā un saprot, ka šī ir absolūti vienīgā un patiesā industrija, kuru nepieciešams attīstīt, bet jo vairāk tūristu iebrauc, jo mazāk autentiska šī vieta kļūst, un tas ir tikai laika jautājums, kad šī ciema sniegtie pakalpojumi tiks izsūkti un ciems cietīs finansiālu lejupslīdi. Tikai šoreiz tas būs gŗūtāk pārciešams, jo no augļa ir sāpīgi atteikties tikai tad, ja tas ir nogaršots. Šis arī ir tas, ko visaugstāk vērtēju filmā, jo, uzskatu, ka vēstījums nolasījās stipri izteikti un atstāja uz skatītāja sejas sašķobītu kauna nospiedumu.

Protams, cilvēki pārsvarā neizvēlas apmeklēt kino, lai tiktu nosodīti, tomēr sižets atklājās lēni un patīkami, neaizvainojot skatītāju (rietumniekiem laikam tomēr ir tendence būt trausliem un bez humora par pašu absurdo pasauli), tas pat kaut kur zemapziņā noglabāja ziņojumu:”Klau, varbūt dažas vietas ir jāatstāj mierā!”. Lai arī šie divi tēli ir stipri saistīti ar filmas galveno vēstījumu, tie arī savstarpēji veido paralēlu stāstījumu, kas vēsta par mūžīgi nepastāvīgajām attiecībām starp cilvēkiem, kuri saskarās ar svarīgiem dzīves lēmumiem un problēmsituācijām, kuras jārisina, un, ja risinājumi būtiski atšķiras, veidojas savstarpēja nesapratne, no kuras izriet kontakta zudums. Visnotaļ patīkams elements, kas bagātina gūto pieredzi. Bija arī pāris lietas, kas man nešķita pieredzes bagātinošas, kā pārspīlēti “dzīvot iedvesmojoši” kadri, kuros puskaili peldētāji jūrā, saulrieta laikā ukulēles pavdībā izbauda jaunību. Pakļaušanās ceļotāju filmu klišejām jau pati par sevi ir traģēdija, bet vēl ar tik saldu pieskaņu… Noteikti negaidīju šādu atmosferisku pārmaiņu, kas nonāk pretrunās ar vēlamo vēstījumu. Nevarēju arī neaizdomāties par pašiem filmas autoriem un viņu lomu eiropiešu liberālajā kolonizācijas kustībā. Vai patiešām Eiropā nav vairs nekā ievērības cienīga, ko dokumentēt? Un nekā citādi, kā tīri ironiski, uztveru, to, ka filmas veidotāji paši savā būtībā jau simbolizē Rietumu invāziju neskartajās Lao ezera piekrastēs.

Kopumā esmu apmierināts ar sajūtu, kuras pavadībā pametu zāli – koncepts un stāstījums lieliski pārdomāts, ar piedzīvojumu gara piesitienu, kinematogrāfija tīra, kas patīkami sasaucās ar mierīgā ritma montāžu. Es uzskatu, ka šī filma tomēr nespēj pilnvērtīgi atrasties “backpackers” filmu rāmī tās spēcīgā vēstījuma dēļ, kas ir tikai un vienīgi pozitīvi. No autora potenciāli sagaidu pat vēl izteiktāka rakstura darbus nākotnē, kā arī nešaubos, ka šo filmu noteikti būtu baudāmi noskatīties jebkuram, kas vēlas paskatīties ar atsvešinātu humoru uz dīvaino kultūru, kurai mēs piederam.

Andrejs Poikāns