Krista Anna Belševica: Ar līdz galam nenodefinētām emocijām no Oslo. Atskaites punkti.

0

Komunikācija.

Drīz būšot tumšs –
– saka mans svaigi iepazītais itālis, ar kuru kopā vēl pirms stundas pārliecinājāmies, ka “vājo” snusu mutē neņemsim ne lekciju ne pēc-lekciju laikā, jo kā izrādās, ja neesi norvēģis, arī “vājais” snuss tev dod galvā tikai mazliet mazāk kā lodāmurs.
‘’Apmaiņas studentiem mācīties ir nepieklājīgi’’ –
– ir nākamā šī 3. kursa filozofijas studenta atziņa.
Tas ir – jāmācās dzīvi nevis grāmatas.

Paiet brīdis, līdz pāri galdam sēdošā francūziete (studiju joma – politikas zinātne un cilvēktiesības), saprot, ka studentu valodā tas tik tiešām nozīmē tieši to, ka jādzer. Varētu pat teikt, ka viņa to uzņem ļoti emocionāli un pēc minūtēm trim, atstājuši manu veco, dzīves nogurušo, pirmā kursa maģistranta dvēseli sapūt bibliotēkā, viņi aizdodas uz tuvāko veikalu.

Bibliotēkā augstākminētais itālis mani atrod arī nākamās dienas pēcpusdienā, kur es tobrīd cītīgi sūkāju savu brūnā “siera” maizīti un mēģinu izlikties, ka šīs nedēļas rietumu patriarhijas vēsture mani interesē vairāk nekā pagājušās nedēļas koloniālais feminisms. Šoreiz mūsu saruna ir saturiski daudz cilvēciskāka (domājot – materiālistiskāka). Izrādās, ka vīns Itālijā esot lētāks. Īstenībā jau daudz lētāks, viņš pat pasteidzās piebilst. Un principā jau labāks arī.

Realizācija, ka viss nav perfekti.

Vispār jau es arī esmu nedaudz vīlusies.
Varbūt pat biškucīt tādēļ, ka galīgi nav tā, ka Norvēģija būtu viena no tām abstraktajām brīnumzemēm (blakus tām daudzajām, kas latviešu apziņās šķiet ieņem aizvien nozīmīgāku lomu), kurās studentu prāti (un darbinieku maki) tiek pārkausēti zeltā. Ja man būtu jānosauc visbrīnumainākā lieta, kas ar mani šeit ir notikusi, es laikam divreiz nedomājot minētu bikses. Tās pašas bikses, kas pēcpuses apvidū nepārsniedzot veco, labo “s”, un tajā pašā laikā, garumā sniedzoties līdz potītēm, patiešām ir viena no sirdi sildošākajām lietām, kas ar mani, kā ar 182 cm garu sieviešdzimtes radījumu, ir notikusi. Un atmetot šo norvēģiem tik raksturīgās tolerances aspektu – pārējais visnotaļ cilvēcīgi. Mācības ļoti lēnas, bet visai efektīvas (nu, kā paši norvēģi), iedzimto mentalitāte daudz neatšķiras no man tik ļoti pierastajiem letiņcilvēkiem (īsti virsū neskatās, īsti pakaļ neskrien) un klimats arī diemžēl visai līdzīgs. Ne pārāk silts, ne pārāk sauss.
Varbūt vienīgi grūti pierast, ka cenām par daudz nuļļu. Pat pārceļot komatu gana tālu, lai izvēlēto ciparu varētu nodēvēt par eiro, skats ne vienmēr ir iepriecinošs. Piemēram, izrādās, ka pasaulē ir vietas, kur par vienu, nedaudz sānā iebakstītu un pārlieku mīkstu kivi, var nākties atdot ne vairāk ne mazāk kā 5 eiro. Gabalā. Šo pasākumu vieglāk pārdzīvojumu nepadara arī Prismas banānu atlaižu reklāmas pie rīta kafijas. Tiesa, prieks, kur tu rodies – rīsi ir lēti. Vismaz tā liekas, jo kilograma cena ir grūti uzmināma, ņemot vērā, ka rīsus (un daudzas citas lietas) šeit var nopirkt tikai lielizmēra “daudz” formātā. Respektīvi, mums tik pierastā E-savienības ideoloģija, kuras viens no stūrakmeņiem ir svara (un dažkārt arī sastāva vai uzturvērtības) norādīšana uz produkta iepakojuma, Norvēģijai ir pagājusi secen. Tiesa, šamējie šķiet īpaši neiebilst. Lai nu ko, tad to, ka kārtība ne vienmēr nodrošina komfortu, viņi saprot. Tādēļ tiekot pāri pirmajam kultūršokam, ka trīs baltas strīpas uz biksēm vēsta nevis par piederību noteiktai etniskai minoritātei, bet ir viens no ļoti daudzajiem norvēģu komforta slavas simboliem, un ieskatoties jau vērīgāk, var pamanīt arī to, ka publiskās telpas vispār ir visai privāta rakstura. Jau manā pirmajā mācību-sestdienā bibliotēkā mans blakussēdētājs-turks, palūdzis pasargāt viņa dižos pierakstus un kurpes pametis zem galda, tāpat zeķēs kaut kur pazuda gandrīz uz pusotru stundu.
Tādējādi, visā visumā, ja vēl kafija būtu ciešama, bibliotēkas būtu lieliskas.

Sports

Bet ar kafiju te problēma tāda, ka garšu viņa iegūst tikai tad, ja no tūbiņas klāt piespiež kārtīgu šļuku ikru. Joks, protams, bet pati problēma nopietna. Tiesa, ar laiku rodas aizdomas, ka možais gars (un tikko ienāca prātā – varbūt arī siltums) šajā drūmajā pasaules nostūrī tiek meklēts nevis kofeīnā, bet sportā. Vismaz tādas aizdomas rodas, diendienā apkārt redzot visas tās skrienošās, riteņbraucošās, nūjojošās un suņus pastaigātvedošās “motivācijas”. Ir gan mazliet bail, ka kāds astoņdesmitgadīgs, ar locītavusargiem visās vietās bruņojies indivīds iedurs manam pašlepnumam kloķi ribās. Tādēļ pirms tik nopietna lēmuma pieņemšanas, pat praktiskajam latvietim jāapdomājas. (Piedevām, nesen man bija tas gods atklāt, ka kafiju var apgrauzdēt arī uz pannas, tādējādi padarot nedaudz stiprāku (nejaukt ar “labāku”)). Ja, protams, nesanāk paša grauzdēšanas procesa laikā pārmēru aizlasīties par Norvēģu karaliskās ģimenes nebūšanām ar viņu nabaga eņģeļprincesi, un sanāk kas derīgāks par tīru amorfo oglekli. (Jeb ogli, ja runā skaidru valodu un necenšas izlikties, ka aristokrātiska leksika jebkad ir spējusi uzlabot manu kulināro sasniegumu kvlaitāti). Aristokrātiska leksika un griķi.

Un griķu te nav.

Vai arī ir, tikai ļoti labi paslēpušies, jo, lai arī norvēģu apziņās dzīvo (un manas humanitārās smadzenes brēc – JA IR VĀRDS IR JĀBŪT ARĪ (taustāmajai, materiālajai daļai jebšu) GRIĶIEM!) Bet pati empīriskā daļa izpaliek, un atgriežoties pie jau pateiktā – griķu nav. Tiesa, mēģinot sev raksturīgā veidā rast mierinājumu mākslā (jebšu gūglējot vai kāds pirms manis jau iedomājies par tāda literārā fenomena kā “100 veidi kā vislētāk pagatavot rīsus” potenciālo ienešanu literatūrā), atceros arī, ka var jau darīt to, ko katrs kārtīgs latvietis dara, ja kaut kas ir pārāk dārgs, vai absolūti nepieejams. Es dodos uz e-bay. Un, ko neteiksi. Tur griķi patiešām ir. Piedevām vēl mani mīļie Valdo, turpat top-rated sellers sadaļā. Un pēc lieliskajām pircēju atsauksmēm spriežot, nav jāuztraucās arī par to, ka tie būtu zaudējuši kaut daļu no savas autentiskās kvalitātes. Taču, lai arī mans prieks ir visai īss, jo ieraugot cenu, es saprotu, ka tāpat kā visiem pārējiem norvēģu nabagiem, nāksies vien palikt pie rīsiem ar lasi, vismaz beidzot klāt ir solītā tumsa.

Pārstrāde

Un tumsa nozīmē to, ka beidzot es, nervozi dungojot Grīga “Rītu” (septiņkārtīgā paātrinājumā), varēšu iznest miskasti tā, lai manu nedabisko un nepārstrādājamo Cubus maisiņu nepamanītu kāds, kuru varētu nodēvēt arī par manu kanādiešu dzīvokļbiedreni, kas, lai arī atšķirībā no jebkura norvēģa, vienmēr atvainojas, ja gadās uzmīt uz kājas, atkritumu šķirošanas kaislībā neatpaliek ne par soli. Un iedomājoties visas tās puslitra zero-kolas (divi eiro gabalā, starp citu), kas tur tik videi nedraudzīgi kūļājas kopā ar visām tām olu čaumalām, kartona pienapakām un šokolādes tāfeļu papīriņiem (kas piedevām draud izpurgāt arī manu izlielīto “s”). Lai gan patiesībā tur būtu jābūt zaļajiem-mazajiem organisko atkritumu maisiņiem un zilajiem-ar-caurumiņiem plastmasas maisiņiem (un, NĒ, tukša saldējuma kaste nav plastmasa!). Un tad vēl tās bundžas un burkas un…

Nenosvērta pieņemšanas sajūta

Es esmu domājusi par to, vai gadījumā, ja pavadītu šeit ilgāk par gadu, arī no galvas varētu noskaitīt, kuri ir dedzināmie, kuri pārkausējamie un kuri aprokamie atkritumu. Jo norvēģiem kaut kādā mērā tas sanāk. Ne tikai tā dzimumu līdztiesības un tolerances, bet arī integrācijas būšana. Vismaz tāds iespaids rodas diendienā skatoties kā tas “vairs ne 30 bet vēl ne 40” vīrietis tur augām dienām iet ar visu krāsu bērniem ik dienu savā “kasdārzā”, tepat dzeltenajā pārielas bērnudārzā. Un tad, kā vakarā ar viņu aprunājas visu rasu māmiņas, kas mājās ņemamos bērnus arī īpaši pēc krāsas nešķiro. Un man šķiet, ka es ļoti gribētu atklāt šo norvēģu noslēpumu. Kas ir tas, kas padara par tik vienkāršu ikvienam iztēloties sevi šeit – pabeidzam savu rīta skrējienu, atstājam botas pie durvīm, uzsaucot kaut ko norvēģiski (pareizi izrunājot visus “O”, protams) tām smejošajām musulmaņu meitenēm, kas tur augu dienu otrā stāva sociālo zinātņu nodaļas lasītavā baksta savu apple, un ejot darīt savas lietas.
Jā, rīta kafiju es izlaidu. Bet tā arī nebija stāsta galvenā morāle.

Krista Anna Belševica