Matīss Rihards Vilcāns: Jest; ieteikumi – Nekad nepadodies

0

Lai gan jau trīs nedēļas atrodos trimdā un man priekšā stāv kartīte ar pretenciozu Čārlza Dikensa citātu “One always begins to forgive a place as soon as it’s left behind”, internets šādu pagātnes aizmiršanas un piedošanas opciju ir izslēdzis. Otrdien, redzot tvītu gūzmu par teju 200 eiro nogrieztajām skolotāju algām, pārslēdzos uz ziņu portāliem, kur starp pirmajām padsmit ziņām diemžēl nevienu iepriecinošu atrast neizdevās. Meklēt prieku vai vismaz aizmiršanos mākslā arī nebija iespējams, jo, ja ar ziņām vēl nepietika, tad pēdējo naglu cerību zārkā vajadzēja iedzīt intervijai ar Jūliju Krūmiņu. Ko darīt? Ļoti vienkārši. Mainīt lietas uz labu, bet pirms rīkošanās iedvesmoties.

Labākie neizdzīvoja

frankls Visticamāk ikviens laiku pa laikam nonāk situācijā, kad liekas, ka apkārt ir vieni vienīgi kretīni un visa sistēma ir sapuvusi, briesmīga, paša velna radīta utt. Tomēr Viktora Frankla “Izdzīvošanas māksla” nemeklē atbildes uz jautājumiem par ļaunumiem, vienalga Dostojevska absolūto vai Ārentes banālo. Šis paša autora pārdzīvotā un pieredzētā pieraksts stāsta par izdzīvošanu vienā no šausmīgākajām situācijām, kādā cilvēks vispār var nonākt, proti, par dzīvi koncentrācijas nometnē. Autors ne tikai vēsta par saviem iekšējiem pārdzīvojumiem, bet gan interpretē kā sargu, tā citu ieslodzīto uzvedību, izmantojot savu psihologa un neirologa pieredzi. Un lai gan, kā apgalvo Frankls, “labākie nometnē neizdzīvoja”, cilvēku nesavtīguma apmēri ir iespaidīgi. Latvija ne tuvu nav koncentrācijas nometne, bet varbūt ir noderīgi sākt šķīstīstīties un iedvesmoties, apzinoties lielākos ļaunumus un novērtējot labo pašreizējo.

Amerikāņu aeropags

Nez, vai vainojams tālais 1957. gads, neinteresantā tēma, kaut12-angry-men kāds tur tikai vienu Oskaru saņēmušais Henrijs Fonda galvenajā lomā, bet bieži negadās satikt kādu, kurš šo filmu ir redzējis, lai gan “12 dusmīgi vīri” atrodas IMDb topa 5. vietā. Sižets diezgan vienkāršs – 12 zvērinātajiem jāpieņem vienprātīgs un šķietami pašsaprotams lēmums prāvā par 18 gadīga jaunieša notiesāšanu uz nāvi par tēva slepkavību. Karstajā vasaras dienā teju neviens nav ieinteresēts ilgi mocīties, izlemjot latīņamerikāņu puiša nākotni, jo pierādījumi, šķiet, skaidri liecina pret viņu. Pirmajā balsojumā pret nobalso tikai viens no zvērinātajiem, kurš grib tikvien kā nepārsteigties ar lēmuma pieņemšanu un padiskutēt. Tikai vēlāk sāk atklāties, ka īstais iemesls vēlmei pieņem ātru lēmumu nav karstā diena. Vai viens pārliecinās vienpadsmit, skatieties filmā, bet jau uzdrošināšanās, vēlme saprast, sarunāties un nepieņemt vienkāršāko ir pirmie soļi.

Jaunais boss, vecais boss

whos-nextVienas no visu laiku labākās un ietekmīgākās rokgrupas The Who slavenākais albums “Who’s Next” šeit ir vairāku nepadošanās iemeslu dēļ. Pirmo pretošanās (nepadošanās) žestu iezīmē apčurātais monolītais veidojums no “2001: Kosmosa odisejas”, kas redzam uz albuma, tādējādi, iespējams, simbolizējot obligātā progresa noliegumu. Grupas pirmajā albumā pēc leģendārās rokopers “Tommy” turpinās jau debijas “My Generation” albumā aizsāktā pretņu tematika, tik šeit tīnisko “I hope I die before I get old” no dziesmas My generation nomainījušas jau “nopietnākas” tēmas – pacifisms un alternatīvu meklēšana (iepazīšanās ar indiešu filozofiju, dzīve laukos) dziesmā Baba O’Riley jeb Teenage Wasteland, “sliktā” saprašana Behind Blue Eyes, karš Vjetnamā un politiķu neizdarības, iespējams, slavenākajā (kurš gan nezina to kliedzienu pirms Horācijs uzvelk brilles?) grupas hitā Won’t Get Fooled Again. Un, ja nu kāds pēc šīs ieteikumu sērijas būs pārāk pārkarsis un aicinās uz revolūciju, tieši pēdējā, tik ikoniskā dziesma albumā lieliski atgādinās, ka jaunais boss var izrādīties tāds pats kā vecais.

Matīss Rihards Vilcāns