Tomass Pārups: Pingponga bumbiņas un galvaskauss

0

No 2016. gada 26. oktobra līdz 27. novembrim “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā varēja apskatīt Kriša Salmaņa darbu “Skilando” — nepilnas divdesmit minūtes garu video, kurā spalvains, nenosakāmas izcelsmes un sugas zvērs lēnām lāčo cauri skumja paskata viesnīcas telpām Šikoku salā Japānā. Dažādu sakritību rezultātā, man šo video sanāca noskatīties vairākkārt. Pēc otrās skatīšanās reizes radās vēlme pierakstīt to, kas skatīšanās laikā pievērsis uzmanību.

Trīs piezīmes par Kriša Salmaņa darbu “Skilando”:

1.

Nelielajā komentārā, kas lasāms pie Kriša Salmaņa darba “Skilando”, vienā teikumā sķietami tiek izklāstīts darba saturs. “Pa viesnīcu klimst manis būvēts un divu vietējā leļļu teātra aktieru vadīts trīskāju briesmonis”, raksta Salmanis. Vēl pirms darbu esmu redzējis, liekas, tajā noteikti būs iepīta kāda skaidri nolasāma asprātība vai ironisks vēstījums. Patiesībā skatīšanās nav pārāk omulīga. Lai gan kadri, kuros spalvainais zvērs pastaigājas pa viesnīcas tumšajiem gaiteņiem ir mazliet vieglprātīgi, uz ironiju pavelk vienīgi brīdī, kad tas rotaļīgi pagriež galvu pret kameru. Savādi, ar katru reizi uzmanību arvien vairāk piesaista nevis zvērs, kas lēnā gaitā pārvietojas pa viesnīcas telpām, bet fons. Bremzētā kameras kustība mani aicina meklēt iepriekš nepamanītas detaļas.

Paveras skats uz bālu, kairinošu dienasgaismas lampu izgaismotām telpām. Kadrā pavīd nedabisks oranžu pingponga bumbiņu uzstādījums, un rodas aizdomas, ka tās pa grīdu izkaisījis pats mākslinieks. It kā viņš gribētu atdarīnāt klusās dabas kompozīciju vai uzsvērt vides nevīžību. Bet tad kamera atkal ievirzās nākamajā telpā, vannasistabā. Skan knapi sadzirdama dienasgaismas lampu sīcoņa. Šķiet, šis gan ir apzināts solis.

2.

Cilvēkam, ar kuru kopā skatijos šo video, šķita, ka neuzkrītošs galvaskauss, kas uz mirkli redzams plauktā starp noputējušiem porcelāna traukiem, novērš uzmanību no trīskājainā radījuma un piesārņo apkārtējo telpu. Man tas pat šķiet aizraujošāks nekā priekšplānā redzamais. Un pārējiem fona piesātinājumiem — telpaugiem, plakātiem, mēbelēm un citiem priekšmetiem, kuri paslīd garām kadrā — ir kaut kas kopīgs gan savstarpēji, gan ar briesmoni. Neviens tos nav apzināti izcēlis, bet skatiens tik un tā novēršas no briesmoņa un pievēršas visiem tiem niekiem, kas to ieskauj.

Piebāztās istabas liecinātu par acīmredzamo, proti, ka tajās kāds mājo un tās nebūt nevarētu nosaukt par tukšām. Jo ilgāk skatos, jo skaidrāks ķļūst to patiesais tukšums. Tukšums, kas nav acīmredzams pašā vidē, bet zvēra izcelts. Varbūt arī šis zvērs ir kā turpinājums telpām. Tā kā tukšums, kas tajās iemiesojies un matrializējies groteskā veidolā. Kaut kur viņa kustībā var sajust nāves tuvošanos. Tādēļ gribas runāt mākslinieka iesaistīšanos vidē, jo viņa konstruētais patiesībā pārtop par tās atspulgu.

3.

Interesanti, ka ne tikai zvēra klātbūtne, bet arī iespējamais Salmaņa žests ar pingponga bumbiņām un galvaskausu, pilnībā izmaina to, kā es skatos uz visām tām telpām. Savā ziņā šeit izpaužas saspēle starp diviem tēliem — citādi mēmā vide sastopas ar svešķermeni, kas to izgaismo un sniedz iespēju to uzlūkot kā antropoloģisku objektu. It kā, šiem diviem tēliem saskaroties, pēkšņi notiktu nobīde, kas otrajā plānā redzamo ievirzītu priekšplānā. Savā ziņā sākotnējais uztveres fokuss, kas koncentrējas ap zvēru, pārbīdās no priekšplāna un ievirza fonu kā atrautu vizuālo plūsmu. Kairinošu to padara mana neziņa par to, vai šis ir bijis apzināts solis.

Nebūtu jau grūti māksliniekam uzjautāt, kas darbā nokļuvis nejauši un kas tajā ticis ievietots apzināti. Bet tas sagrautu intrigu, kura pārņem skatīšanās laikā. Tādēļ labāk atstāt detaļas neatšifrētas, jo gribas to visu uztvert kā pārgājienu — tādu garu, nogurdinošu maršrutu pa neapdzīvotu teritoriju, kurā vietām var ieraudzīt kādreizējo iedzīvotāju atstātās mantas. Briesmonis te ir kā klejotājs. Tas izskatās tikpat noguris, cik pati viesnīca. Darba noslēgumā viņš atgriežas turpat, kur viņš gulēja pašā sākumā un atkal atguļas. It kā viņš būtu pārnācis no vientuļas nakts pastaigas.

Ilustrācijas autore – Luīze Lote Nežberte