Daniela Zālīte: Prast zīmēt vēju

0

Dzīve ir iekārtota tā, ka nekas nevar līdzināties ilgām. /Š.Brontē

Prast būt Džeinai

Reiņa Suhanova Valmieras Drāmas teātrī iestudētās “Dzēinas Eiras” skatuves iekārtojums pārsteidz ar gotisku graciozitāti un rēgainumu. Aktieri ir tērpušies drūmi, taču ne gluži 19.gs. tērpos (kostīmu mākslinieki MAREUNROL’S). Ieejot zālē, uz skatuves jau ir kāds scenogrāfiskais elements (scenogrāfe Evija Pintāne). Vairāk pa labi ir izvietots tumšs un rievains, bezformīgs veidojums, kas aizņem apmēram pusi no skatuves telpas un atgādina kalnu vai klinti; aiz šī veidojuma ir priekškars. Izrādei sākoties, liekas, ka lēnām atklājas veidojuma simboliskā slodze, proti, tā iezīmē kontrastu starp tēlu nevienlīdzību, izrādei sākoties ar ainu, kurā Ročesters (Ivo Martinsons), ar muguru pret zāli stāvēdams, atrodas kalna virsotnē, bet Džeina Eira (Inga Apine) atrodas tā pakājē. Tomēr, izrādei turpinoties, šis princips vairs netiek ievērots. Vēlāk kļūst skaidrs, ka glezna, kas atainota uz izrādes afišas plakāta, ir atslēga durvīm, kas ved pie Džeinas. Glezna nepārprotami līdzinās romantisma mākslinieka K.F.Dāvida darbam Ceļinieks virs miglas jūras, tikai vīrieša vietā redzama Džeina. Izrādes scenogrāfe E.Pintāne kādā intervijā atklāj, ka gribējusi izrādes scenogrāfiju fokusēt uz dabas stihijām un romantisma laikmeta glezniecību, meklējot vētras motīvu, kas ir Džeinas Eiras pamatā. Scenogrāfe klints grēdas metaforu izmantojusi, lai gandrīz taustāmā veidā skatītājs sajustu, cik smagi ir būt Džeinai – būt slapjumā, kad no visām pusēm sit gan stiprs vējš, gan lietus, kad ķermeni caurstrāvo aukstums un kuplie tērpi kļūst mitri un smagi un velk lejup.

Neklasisks klasiskais

Scenogrāfija kļūst par romantisma laikmeta metaforu.18.gs. dzimst kalnu poētika, un ceļinieks, kas, pārdroši šķērsojis Alpus, sajūsminās par nepieejami stāvām klintīm, bezdibenīgām aizām, bezgalīgajiem ledājiem un neizmērojamiem plašumiem (gan gleznā, gan izrādē), līdz ar to klints spēj atklāt varoņu emocionālos stāvokļus un izjūtu amplitūdu – Džeina un Ročesters iemieso bailes un pievilkšanos, kas reizē ir bailes no stāvajām klintīm, dabas diženuma un nespēja tam tuvoties.

Otra nozīme, ko ietver sevī scenogrāfija, ir cilvēks, kas vēro cildeno un atklājas no aizmugures, liek mums skatīties nevis uz viņu (tātad ne uz Džeinu vai Ročesteru), bet caur viņu, proti, nostājoties viņu vietā, redzot to, ko redz viņš, un līdzīgi sajūtoties kā nenozīmīgs elements šajā iespaidīgajā dabas izrādē. Dažbrīd uz klints uzkāpj arī Džeinas bērnības atveidotāja (Megija Dzene), kura ar sastingušu skatienu vēršas aiz skatītāju pēdējās rindas, bet diemžēl šīs epizodes ar metaforisko saturu neaizpildās, kā arī rodas déjà vu sajūta, jo līdzīgas metodes Valmieras teātris ir izmantojis Tālavas taurētājā.

Otrā apziņa

Izrādē daudz skan klaviermūzika un elektroniskā mūzika (komponists Jēkabs Nīmanis). Rafinēti izkopta ir aina, kurā Džeina pēc Ročestera pavēles spēlē klavieres, taču mūzika kļūst uzbāzīga un izrādei nepiešķir vairs ne formas kontūras, ne saturu, procentuāli lielāku koncentrāciju sastādot ar skaņām un trokšņiem nekā dialogiem.

Mainoties varoņu psiholoģiskajiem stāvokļiem, atbilstoši paplašinās arī skatuves telpa. Paceļas priekškars, aiz kura atklājas betonam līdzīga siena ar spraugām un izvirzījumiem, kas it kā atgādina par vēl kādas pasaules klātesamību (telpas paplašinājumā skan dārdošie Greisas Pūlas (Laura Siliņa) smiekli), bet, paceļoties arī šai sienai, telpa paplešas vēl dziļāk, kur kreisajā pusē atrodas elegantas klavieres un krēsls, pie kurām vēlāk  piesēdīsies Blānša Ingrema (Rūta Dišlere). Klints, gaismas un skaņas – tie ir trīs vaļi, uz kuriem balstās izrāde.

Gaismēnu mija (gaismu mākslinieks – Kevins Vins-Džonss) izrādē ir vienīgais, kas it kā izrauj no drūmi gotiskās noskaņas un reizē ievelk vēl dziļāk gotiskajā atvarā, lai arī visa izrāde ir kā klaiņošana pilnmēness gaismā, kā ar pirkstgaliem sapnī. Nelielā gaismas laukumiņā aktieri iznāk, lai atkal nozustu, reizēm it kā ar šo žestu neko nepasakot. Kaut gan izrādes ritējums ir lēns, uzreiz nav atšifrējams aktieru žests, taču ainas nav arī tik spēcīgas, lai tās paliktu atmiņā un pie tām atgrieztos. Liekas, ka izrāde ir veidota kā sāpju, ilgu un atmiņu kolāža, uzplaiksnot nepieskatītām atmiņām un pagātnes rēgiem.

Realitātes skarbā blīva

Džeinas kustības un ķermeniskās trīsas, raustīšanās un nevaldāmā galvas grozīšana, kas caurvij izrādi un atspoguļojas arī izrādes videomateriālā, izgaismo Džeinu, kas ir garīgiem akmeņiem nomētāta un nevar apturēt sāpju atraugas. Džeinas skatiens ir savāds un aizplīvurots, it kā arī viņas domas būtu trīsošas, samirkušas un sapluinītas. Džeina ir cietusi, tomēr ne jau ciešanas ir cilvēka vērtības mērs, bet gan spēja tās pārvarēt. Vai Džeina tomēr ir salauzta un samīdīta? Izrāde it kā pasvītro, ka cilvēks visa cita starpā ir materiāls priekšmets, ko viegli sadragāt, bet grūti salabot. Un tāda ir arī Džeina.

Inga Apine precīzi ataino Džeinas izjūtu panorāmu, kad viņa, uzzinājusi, ka Ročesters ir precējies, gatavojas aizbraukt: vispirms vilšanās un izmisums, pēc tam – augošs aizvainojums.  Ja Ingai Apinei tas ir izdevies filigrāni, tad Ivo Martinsona aktierspēle neliekas tik spoža. Piemēram, ainā, kur Ročesters, tērpies sarkanā apmetnī, tēlo burvi/nākotnes pareģi, rodas iespaids, it kā Ivo Martinsons š domu un tēlu, un domāšanas veidu nespēj sevī panest.

Gan romānā, gan uz Valmieras teātra skatuves Džeinas un Ročestera attiecības ir sažņaugtas un neracionālas. Džeina un Ročesters viens pret otru ir it kā pavērsuši nažu asmeņus, taču, lai tuvotos, tie ir jānoliek un jāaprok, tomēr izrādē šos nažus tēli tikai ieliek kabatā, lai pavisam drīz atkal pavērstu pret to, ko mīl. Tas turpinās tik ilgi, iekams romantiskais cilvēks apjauš, ka ir pakļauts jūtu varai un pretoties tai nespēj. Mīlestības skaistums ir traģisks skaistums, kura priekšā varonis ir bezspēcīgs, vājš un neaizsargāts.

Neļauj mīlēt

Fināla aina pieļauj brīvu interpretāciju — vai nu par tālumu tiek dāvināts tuvums, vai arī ir iespējama tikai domu saplūšana, bet ne fiziskā, vai galēja atskārsme, ka viss uz skatuves notikušais ir bijis fikcija vai halucinācija.

Iestudējuma finālā Džeina atkal sastop Ročesteru, taču izskaņas aina neparāda un nepārliecina (ja ne pat noliedz), ka iepriekšējie procesi (gan iekšējie, gan ārējie) ir bijuši tā vērti, lai sastaptos, būtu tuvumā, ļaujoties juteklībai un kaislei. zālē ir sabiezējis klusums, bet grūti ir atrast indikatoru, kas atbildētu: vai šī ir pareizā klusuma nokrāsa? Kad izrāde un gaismas ir nodzisušas, tikai viens cilvēks no zāles aplaudē, savukārt pārējie atbild ar klusu smieklu šalti, ko tulkoju kā vieglu ironiju, līdzīgu kā, kad kāds aplaudē skaņdarba laikā, taču izrāde Džeina Eira šajā brīdī patiesi ir beigusies.

Valmieras teātra radošais kolektīvs iestudējuma Džeina Eira mēģinājumu procesam ir veltījis ilgu laiku – trīs mēnešus –, taču divas dienas pēc pirmizrādes nepamet sajūta, ka izrāde ir par agru norauta no radošās virtuves plīts. Negatava, pusjēla, neizcepta līdz galam, bez pilnīga satura. Tomēr nenoliedzami Valmieras teātris tuvojas prast zīmēt vēju.

Ilustrācijas autore – Luīze Lote Nežberte