Elza Marta Ruža: Padancot ar nāvi

1

Varbūt pie vainas draņķīguma sajūta, kas raksturīga tieši janvāra mēnesim mūsu platuma grādos, vai  varbūt tie ir mūsu jau atmestie centieni  īstenot vismaz vienu Jaunā gada apņemšanos, taču novērojums paliek nemainīgs – šoziem Rīgas kultūrvidē uzkrītoša ir kļuvusi tieši nāves un mirstības tematika.  Kādi ir šīs zīmīgās tendences cēloņi?

Šķiet, interneta neapstādināmās informācijas plūsmas dēļ uzkrītošs nevarētu likties vairs nekas, it īpaši nāve, kas regulāri tiek pieminēta pat visikdienišķākajās no sarunām (“Kā iet?”– “Nogalini mani”).  Nepieciešamība pēc balss pieklusināšanas konkrētām tēmām sāk izzust pavisam, jo tādas tabu tēmas vai nu nepastāv nemaz, vai atrodas uz izmiršanas robežas. Par pretējo gan vedina aizdomāties ievērības cienīgās cilvēku masas, starp kurām biju iespiedusies arī  es 19. janvāra pēcpusdienā  Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, lai gūtu priekšstatu par miršanas medicīniskajiem un ētiskajiem aspektiem pasākumu cikla “Nāvīgi interesantas sarunas” ietvaros.

Svarīgi pieminēt, ka plaši apmeklētajā pasākumā tika pārstāvētas visas vecuma grupas, sākot ar pusaudžiem un beidzot ar sirmgalvjiem.  Vai tas norāda, cik maz mēs patiesībā zinām par nāvi un cik liela ir nepieciešamība par to runāt? Ikdienas neapdomībā  mēs nereti piesaucam nāvi līdzīgi lamuvārdam. Vārds “nāve” kļūst par līdzekli mirkļa dramatizēšanai un uzmanības pievēršanai, nevis runātāja patiesā stāvokļa vai notiekošā procesa  apzīmēšanai, ar ko skaidrojama šī līdzekļa plašā ekspluatācija medijos un banālā pieskaņa, ko šis vārds ir ieguvis. Tiek “nolupināta” un trivializēta šī spēcīgā vārda būtība, atstājot vienīgi tam piemītošo fatālo nokrāsu un radot maldinošo iespaidu, ka mēs runājam par nāvi, kad patiesībā par to nemaz  nedomājam.

Būtiska nozīme ir  saskarsmes trūkumam. Lielajam vairumam sabiedrības nāve ir abstrakts, ar mākslīgu uzslāņojumu apaudzis koncepts – aktiera nozušana no skatuves vai kino ekrāna,  svecītes nolikšana  kapusvētkos, melnas drēbes bērēs un virkne ar reliģijas un kultūras noteiktiem simboliem un tradīcijām. Starp visu lieko pazūd nāves būtiskākā izpausme – līdzcilvēka miesas un dvēseles izzušana, ķermeņa palikšana bez dzīvības –, ar ko vairs saskaras tikai maza daļa cilvēku, galvenokārt medicīnas jomā. Tādējādi, ja cilvēks pie pusdienu galda, iepriekš  nenorādot kādus īpašus apstākļus vai kontekstu, uzsāktu sarunu par to, kas ir nāve vai kādas viņš vēlētos savas bēres, šo cilvēku uzskatītu par drūmu, baisu vai, nedo dies’, gotisku tipu.

Neviļus rodas jautājums – kāpēc  gan vispār ir nepieciešams runāt par nāvi? Daudzi vairās no šī temata ja ne sabiedrībā  pieprasītā  optimisma dēļ, tad vismaz šķietamās, ar neitralitāti asociētās stabilitātes pēc, taču, kā izskanēja iepriekš minētās sarunas laikā, ir grūti izprast ne tikai nāves, bet arī dzīvības būtību. Lai definētu vienu, ir nepieciešams izprast otru. Ir jāatceras nāve, lai apzinātos dzīvības vērtību, kas ir arī pamats pasaulē izplatītajām memento mori (latīņu val.– “atceries nāvi”) tradīcijām. Divas no tām var iepazīt arī  Medicīnas muzeja izstādē “Danse Macabre” (franču val.– “nāves deja”) – pēcnāves masku veidošanas tradīciju un Danse Macabre grafikas ciklu, kas ataino dzīvo un mirušo kopīgo gājienu pretī kapam. Šo tradīciju mērķis ir atgādināt gan par nāvi, gan dzīvību tiem, kas to ir aizmirsuši.

Ir jārunā par nāvi, lai apzinātos mirstīgumu, kas mūs padara dzīvus, arī tad, ja mēs varam atrast tikai jautājumus nevis atbildes, un šādā dialogā nav pieejamāka sarunubiedra par mākslas darbu. Cilvēkam dzīves laikā šādas atbildes nav iespējams sasniegt, bet cilvēki, kuri pieredzējuši nāvi vistiešāk, atbildes paņem sev līdzi, atstājot vietu radošajām spekulācijām. Šī iemesla dēļ nāve mākslai būs  bagātīgs iedvesmas avots, kamēr vien varēs atrast jaunus jautājumus un formas nāves jautājuma pasniegšanai. Tā kā šis jautājums, visticamāk, ir neizsmeļams, nāve vienmēr ir bijusi un arī tagad ir nezūdošs un aktuāls motīvs piemēram, Kristiana Brektes personālizstādē Arsenālā vai Lauras Čaupeles izrādē Dirty Deal Teatro “Otrā pusē”.

Tomēr jāapzinās, ka nāves motīva nemirstīgums balstās arī uz tā cikliskumu. Tas balstās uz mainīgiem uzskatiem par laicīgo un garīgo pasauli, paradīzi un elli, kā arī Dieva esamību, kuru mēs periodiski noraidām un pieņemam, atklājam un aizmirstam, atgrūžam un pievelkam kā dejā, un, pat nonākot kaut soli tuvāk kādai atbildei, tā atkal tiek aizmirsta, līdz pienāk brīdis ar nāvi dejot atkal.

  • Janis

    Malacis!