Endija Anna Lukstiņa: Simfonija par Dorianu Greju

0

‘’Doriana Greja portrets’’ un visa pārējā Oskara Vailda daiļrade ir Viktorijas laikmeta literatūras kvintesence, kura asociējas ar ļoti konkrētiem estētiskiem elementiem – stīvām apkaklītēm, veclaicīgām, greznām mēbelēm, zirgu vilktām karietēm, sakrāsotām prostitūtām miglainās nakts ielās un opija midzeņiem –, tāpēc ir tik interesanti redzēt šādu stāstu izrautu no šīs (ierastās) vides. Režisores Lauras Ķiberes izrādē, sapņu princis Dorians Grejs, gleznotājs Bazils Holvards un sardoniķis lords Henrijs Votons, kā arī visi otrā plāna tēli ir muzikanti orķestrī, un visas balles, saviesīgās vakariņas un citus publiskos pasākumus izrādē aizstāj orķestra mēģinājumi. Tā ir trāpīga un asprātīga interpretācija. Orķestra diriģents ir tas, kurš konkrētajā brīdī dominē pār sabiedrību – izrādes sākumā tas ir Henrijs, taču vēlāk viņa vietu jau ieņem Dorians. Orķestra vide uzreiz nodrošina ticamu aizkulišu intrigu atmosfēru, tā nodrošina bohēmu un pats galvenais – dramatiskumu. Visās sakāpinātākajās ainās orķestris spēlē dimdošu klasisko mūziku, viņi ir tie, kuri nosaka tēlu emocionālo toni, viņi ir tie, kas sit šķīvjus, liek vijolēm gaudot un trompetēm spiegt, kamēr galvenie tēli iemīlas, slepkavo un nododas izvirtībām. Beigu beigās izrāde izveidojusies par trīs stundas (sižetā divdesmit gadu) ilgu simfoniju, kuras noslēgumā orķestris paliek aizelsies un nosvīdis, instrumenti laika zoba saēsti, bet gaisā vēl virmo mūzikas un pārdzīvojumu radītā spriedze.

Dialogam režisore ir izmantojusi nevis bibliotēkās pieejamo klasisko Jāņa Ezeriņa tulkojumu, bet jaunu, speciāli izrādei tulkotu tekstu, kas noteikti būs pamanāms tiem skatītājiem, kas iet uz izrādi jau pazīstami ar romāna latviskoto versiju. Lugas teksts nevienā brīdī nav sentimentāls, pārpušķots, stīvs, bet ir dzīvelīgs un atsvaidzinoši nešpetns, piparots ar Vaildam tik raksturīgajiem trāpīgajiem aforismiem par dzīvi, laulību un mākslu, kuru sludinātājs ir lords Henrijs. Jauna tulkojuma izmantošana nozīmē to, ka arī saturs uzreiz ir svaigāks, mūsdienu skatītājam vieglāk uztverams, taču tas ir saglabājis arī savu Vaildisko pretenciozumu un pārgudrību. Aktieriem jārunā daudz un ātri, un tāpēc saprotami dažbrīd viņiem mēle samežģās, taču tas tikai pastiprina kaislības, pulsējošu deniņu un dunošas sirds efektu un padara varoņus cilvēcīgākus – neviens no mums emociju uzplūdā nerunā simtprocentīgi pareizi.

Sižetiski stāsts adaptācijas procesā lielākoties ir atstāts neskarts, ja neskaita dažas nianses un dažas izņemtas ainas. Viens no grozījumiem –  Sibilla Veina, kura romānā ir aktrise, izrādē ir baletdejotāja. Visticamāk tāpēc, lai viņas tēls labāk iederētos orķestra/klasiskās mūzikas tematikā. Tomēr ir izdarīti grozījumi vienā no sižeta galvenajiem elementiem, tas ir, attiecībās starp Bazilu un Dorianu, kaut gan es uzdrīkstētos/drīzāk apgalvotu (recenzijas rakstīšana jau savā ziņā vienmēr ir uzdrīkstēšanās) apgalvot, ka tie nav gluži grozījumi. Režisore ir vienkārši novilkusi nost plīvuru tam, ko Vaildam nācās apsegt, izvilkusi no dzīlēm to, ko Vaildam nācās nogremdēt viktoriāņu cenzūras iespaidā, proti, izrādē Bazils ir nepārprotami iemīlējies Dorianā. Viņa apmātības un dievināšanās pamatā nav tikai mākslinieciska gleznotāja aizraušanās ar savu mūzu, bet tīri cilvēcīga romantiskā mīlestība. Tas, ka izrādē šī mīlestība ir padarīta acīmredzama, nevis atstāta zemtekstā noslēpta, uzreiz piešķir visam – Bazila vēlmei Dorianu pasargāt, Doriana manipulācijām, Bazila šokam, kad viņš atskārš, par ko Dorians ir pārvērties – jaunu dziļumu un traģiskumu, bet tai pašā laikā maigumu. Es uzskatu, ka šis lēmums ir gluži kā naglai uz galvas un ka tā vislabāk tiek godināta Vailda piemiņa. Pēc izrādes, stāvot rindā pēc mēteļa, nācās dzirdēt apkārtējo cilvēku sašutumu un nesapratni, kas savukārt ārkārtīgi samulsināja mani – kā gan varēja nākt uz izrādi un nezināt, ka Vailds pats bija gejs? Vai tad tas nebija pat pieminēts izrādes programmiņā? Kad vairākās ainās izrādes laikā aktieri skūpstījās vai noglāstīja viens otram vaigu vai roku, zālē bija jūtams gandrīz taustāms saspīlējums, es jutu kā man abās pusēs sēdošie cilvēki sasprindzinās vai sāk dīdīties savās vietās. Šāda reakcija apliecina faktu, ka latviešu publika diemžēl nav pieradusi pie tāda vīriešu mīlestības attēlojuma, kas to atklāti neizsmej vai nenosoda.

Būtiskākais izrādes mīnuss, manuprāt, ir vienotas estētikas trūkums. Sižets eksistē ārpus kāda konkrēta laikmeta, ārpus kulturāla konteksta. Tas nav gluži modernizēts, tas pastāv dažādu realitāšu sajaukumā. Vailda laikmetā iecienītais opijs ir aizstāts ar marihuānu, kas liek domāt par hipijisku sešdesmito gadu bohēmu, taču otrā plāna personāžu futūristiskie, mirguļojošie tērpi atgādina vienlaicīgi Lielo Getsbiju un glemroka mūzikas video uzņemšanas laukumu. Scenogrāfija ir mulsinoša, smagnēja. Galveno tēlu vizuālais noformējums ir visnotaļ savdabīgs. Bazils ir itin mūsdienīgs un hipsterīgs, ar garām krāsainām zeķēm un rudu man-bun. Henrijs savu lielo, sirmo parūku, šķiet, aizņēmies no Jaunā Rīgas Teātra aizkulisēm un atgādina Kasparu Znotiņu ‘’Ziedonī un Visumā’’ (un, starp citu, staigā tikpat sakumpušiem pleciem). Dorians ir vienmēr minimālistiski, bet eleganti ģērbts. Visvājākais elements izrādes vizuālajā noformējumā ir tas, kuram vajadzēja būt pašam iespaidīgākajam – Doriana portrets. Tā ir blāva, melnbalta fotogrāfija, kurā Dorians lūkojas uz skatītāju caur pieri kā Džeks Nikolsons filmā ‘’The Shining’’ ar ļaunprātīgu smīnu uz lūpām. Portrets pavīd fonā uz sienas dažos sižetiski būtiskos notikumos un parādās arī pašās izrādes beigās, taču tam nav vēlamā efekta, jo tas nav izpildījis savu tematisko funkciju jeb parādījis izmaiņas Doriana dvēselē – kāds tas bija pirmajā reizē, tāds palicis arī pēdējā. Mēs ne reizi neredzam viņa dvēseli pa īstam izkropļotu, kas uzreiz padara tēlu šausmināšanos, kad viņi nonāk aci pret aci ar portretu, diezgan neticamu un bezjēdzīgu.

Jautājums par Vailda daiļrades un izrādes aktualitāti ir diezgan viegli atbildams. Kamēr eksistēs māksla, tikmēr eksistēs arī jautājums – kāda ir mākslas būtība? Laikam ejot, mainās mūsu priekšstati par skaistumu, taču nezūd skaistuma koncepts kā tāds un nerimstas mūsu alkas pēc tā. Tāpēc arī Vailda filozofija būs allaž aktuāla – tai var piekrist, tai var nepiekrist, bet nevar noliegt tās nozīmi. Doriana izkropļotā dvēsele mūs vienlaikus šausmina un fascinē, jo liek mums pašiem sev uzdot jautājumu – ko es iesāktu, ja uzzinātu, ka varu dzīvot mūžīgi un ārēji nekad nenovecot? Dvēseles un ķermeņa opozīcija ir aktuāla mūsdienu sociālo mediju pārvaldītajā pasaulē, kurā eksistē tik kontrastains sadalījums starp indivīda publiskoto un privāto dzīvi, jo ir tik viegli interneta publiskajā telpā radīt par sevi ļoti konkrētu, kontrolētu priekšstatu, selektīvi pasniedzot interesentiem fragmentus no savas dzīves. Arī 21. gadsimtā mēs saprotam Dorianu, mēs saprotam viņa vēlmi mainīties vietām ar savu portretu un palikt mūžam jaunam, jo mums ir pašiem savi apburtie portreti – selfiji instagramā un feisbukā, kas paliks fiksēti un skaisti, kamēr mēs novecosim. Arī mēs dzīvojam ar ārišķību un statusu apsēstā pasaulē, kurā mūžīgi tiecamies pēc citu cilvēku apbrīnas, pēc neaizskaramības un spējas darīt jebko, ko vēlamies bez sekām. Arī mēs atdodam savas dvēseles nemirstīgam audeklam, tikai mūsu audekls ir ekrāns.