Bez asarām un šķīvju plēšanas

0

Šogad 65 filmas no 39 valstīm Berlināles Generation programmā (Kplus un 14plus) varēja baudīt ne tikai jaunieši un bērni, bet arī pieaugušie un vecāka gadagājuma cilvēki. Programmā var atrast daudzus interesantus un nopietnus tematus, par kuriem izvairās runāt tradicionālās bērnu filmās. Programmas vadītāja Marianna Redpata (Maryanne Redpath) teikusi, ka bieži vien tieši pieaugušie ir tie, kas nāk klāt un saka, ka filmas nav domātas bērniem.  Bērni toties saka, ka viņiem filmas ir patikušas un viņi tās ir sapratuši. Viņa uzskata, ka dažkārt pieaugušie un vecāki maldās, vēloties pasargāt bērnus no visiem pasaules ļaunumiem.

Bez asarām un šķīvju plēšanas Paskāla Plantes (Pascal Plante) filma “Fake Tattoos” (Les Faux Tatouages), kurā ar krāsu palīdzību burvīgi ataino pirmo mīlestību starp diviem jauniem cilvēkiem – Megu (Rose-Marie Perreault) un Teo (Anthony Therrien), festivālā startē  kā Generation 14plus programmas daļa. Filma jau ir ieguvusi balvu kā labākā kanādiešu filma festivālā Montreal Festival du nouveau Cinema.

Filmas pirmizrāde Eiropā notika Haus der Kulturen der Welt (HKW), kur arī latviešu filma “Es esmu šeit” piedzīvoja savu pirmizrādi 2016. gadā. Tā saņēma Kristāla lāci, un Elīna Vaska atgriezās Berlinālē gadu vēlāk jau kā European Shooting Star 2017. Šogad par Kristāla lāča balvas ieguvēju šajā kategorijā kļuva Žermina Ruā (Germinal Roaux) režisētā melnbaltā filma “Fortuna”, kura stāsta par 14 gadīgu etiopiešu bēgļu meiteni.

Filmā “Fake Tattoos” publika viegli uztvēra režisora jokus un sižetu, kas bija varbūt ļoti vienkārši, bet es nedomāju, ka šādām jauniešiem domātām filmām ir jāpiešķir daudzslāņainas, apslēptas domas. Liela daļa mūsdienu jauniešu varētu tos vienkārši nesaprast. Tāpat arī režisors Paskāls Plante nav centies atbildēt uz jautājumiem par galvenā varoņa pagātni; režisors aizbildinās, ka vēlējās koncentrēties uz jauniešu mīlas stāstu. Filmā, kura tika uzņemta tikai 15 dienās, ir daudz garu un nepārautu kadru. Mēs ar filmas varoņiem pavadām 8 minūtes, vērojot, kā viņi apspriež savu mūzikas gaumi burvīgā kadrā kafejnīcā.

Cilvēki izbaudīja arī visa veida mūzikas žanru iesaistīšanu filmā, kas, manuprāt, bija nedaudz manipulatīvs solis, lai visi varētu asociēties ar filmas varoņiem un viņu mūzikas gaumi, tomēr nepieturēšanās pie viena mūzikas žanra liecina arī par tēlu šaubām par sevi un savām izvēlēm – “sevis meklēšanu”.

Jauniešiem, kas filmu skatījās, filma patika. Ļoti patika. Bija cilvēki, kas jau pēc filmas noskatīšanās vaicāja režisoram, kur filmu var iegādāties. Dzirdot lielās ovācijas un smieklus filmas laikā, ir jādomā, vai mums vajadzīgs piebāzt galvas tikai ar visām dīvainajām Holivudas jauniešu romantiskajām filmām, piemēram, Džona Grīna darbu ekranizācijām, ja jaunieši lieliski izbauda un skatās Eiropas kino mīlas stāstus?

Gadiem ilgi jauniešiem neviens nevar piedāvāt mākslinieciski kvalitatīvas avangarda filmas. Ir 21. gs., un vajag ne tikai attīstīt tehniku, ar kādu tiek filmētas filmas, bet arī runāt par citām tēmām filmu sižetos. Mēs vairs nejūtam līdzi šiem tēliem, mēs ķiķinām pie banālajiem tekstiem. Mēs vēlamies redzēt dažādus cilvēkus, no dažādām valstīm un ar reālām problēmām īstās situācijās.

Filmā The Pigeon (Güvercin) stāsts ir par nenosakāma vecuma jaunu puisi, kurš dzīvo uz vecāku mājas jumta un tur rūpējas par baložiem. Šķiet, ka visādi citādi pelēkajā, netīrajā un distopiskajā vidē rūpēties par baložiem nav pats zemākais punkts cilvēka dzīvē. Puisis ar šo nodarbošanos meklē iespēju aizbēgt no visa sev apkārt.  Patiesībā Turcijā ir cilvēki, kas ķer un pārdod baložus. Filmas laikā es nevienu reizi vien sevi pieķēru pie domas par baložu tirgošanu un ķeršanu Latvijā (varbūt, kad paliks siltāks). Filmas režisorei Banu Sivaci  šī ir pirmā pilnmetrāžas filma. Sievietes – režisores nav raksturīgas šai valstij, un ir prieks kādu no viņām redzēt arī Berlīnes kino festivālā.

Vēl mēs vēlētos redzēt spēcīgākus sieviešu tēlus, piemēram, filmā “Dressage” galvenā varone ir meitene no Irānas, kura (jā, ar nosegtiem matiem) skraida apkārt un cīnās par savu taisnību. Jau minētajā kanādiešu režisora filmā “Fake Tattoos”, kura ir franciski, (nē, tas nav Dolans, bet Paskāls atsaucas uz viņu kā uz vienu no saviem iedvesmas avotiem vienā no intervijām) jaunā sieviete pati uzrunā puisi kafejnīcā.

Jaunajām filmām vajag citādus personāžus. Mēs vēlamies redzēt dabiskus cilvēkus, nevis pārgudrus izstumtos un lepnus malā stāvētājus. Jaunieši, kas distancējas no apkārtējiem, it kā uzspēlēti rada ideju, ka viņi ir labāki par vidējo cilvēku. Vai visās filmās, ko mums piedāvā Latvijas kinoteātri, galvenajiem varoņiem ir jābūt perfektiem? Mēs labprāt skatāmies uz cilvēkiem, kuri neizskatās kā nokāpuši no žurnāla vāka. Var jau teikt, ka mums patīk skatīties uz slavenajiem aktieriem, bet es nezinu, vai filmas mērķis ir 12 gadīgas meitenes iedzīt izmisumā, jo viņu uzacis nav tik “skaistas” kā Karai Delavinjai (Cara Delevingne). Mēs priecājamies, ka aktieri spēlē vecumam atbilstošas lomas un viņu atveidotajiem varoņiem  nepadodas viss, ko viņi dara. Filmas “ Fake Tattoos” beigās  puisis Teo nekļūst par izcilu un slavenu tetovētāju. Viņš tīra krēslus tetovēšanas salonā un mājās zīmē. Tā cilvēki tiek uz priekšu. Nevar ienākt pirmajā tetovēšanas salonā,  nomest savu portfolio uz galda un uzreiz ķerties tetovēt sievieti, kura piedzīvo pusmūža krīzi un vēlas rozi uz sava augšstilba.

Es nevēlos teikt, ka nevajadzētu veidot un rādīt jauniešiem domātus Holivudas mīlas stāstus ar skaistiem un populāriem aktieriem. Es vienkārši vēlos, lai jauniem cilvēkiem, kurus šīs filmas neizklaidē, būtu iespēja Latvijā izbaudīt citādu kino arī ikdienā, ne tikai festivālos.