Svens: 5 iemesli, kādēļ cirks būtu jāaizliedz

0

Tādas nevainīgas lietas kā smagās narkotikas, publiskā atkailināšanās, duelēšanās un daudz citu aktivitāšu un substanču, kuras dzīves padara interesantākas un bagātākas, diemžēl ir aizliegtas. Tas gan nav ievads rakstam par anarhiju. Neapšaubāmi ir pāris aktivitātes, kuras vajadzētu aizliegt, bet kaut kādu iemeslu[1] dēļ nav tikušas pie ļoti pelnīta (vismaz) administratīvā panta. Te varam sākt runāt par cirku.

1) Cirks ir brutāla laika izniekošana

Viena cirka izrāde ilgst aptuveni divas stundas piecpadsmit minūtes. Tajā pašā laikā iespējams izdarīt šādas lietas: 1) Uzlikt no legāliem un FBI apstiprinātiem avotiem lejupielādēties jaunāko The Knick sēriju. 2) Ielikt katliņā Valdo griķu paciņu. 3) Izlasīt Rīgas Laika Īsumā par svarīgāko sleju. 4) Apvārītos griķus apkaisīt ar melnajiem pipariem un pievienot mazliet Provansas majonēzes. 5) Noskatīties The Knick jaunāko sēriju. 6) Pažēloties tuvākajiem par lielo, neapdarīto studiju darbu daudzumu. Ja šajā teorētiskajā laika apjomā šis teorētiskais cilvēks būtu devies uz Rīgas Cirku, viss, ko viņš paņemtu mājās, būtu siena smarža. Un apziņu, ka tik tiešām iespējams reizē jāt uz zirga un žonglēt ar Ķīnas porcelāna komplektu (un varbūt nedaudz nevainīgas jautrības, bet, domājams, nopietni cilvēki var pārkāpt tādām lietām pāri). Kas salīdzinājumā ar pilnu vēderu un īso kursu Ņujorkas 20. gadsimta sākuma medicīnas attīstībā šķiet visai slikta apmaiņa. Ņemot vērā, ka mēs pašlaik dzīvojam laikmetā, kurā katrs dzīves mirklis – vai tas būtu darba vai izklaides – jāoptimizē darba, labsajūtas, pretējā dzimuma pievilkšanas spējai, iekšējā Es atrašanai un sava eiropieša iedzimtā grēka izpirkšanai, būtu absurdi atdot sevi cirka dumībai.

Šis cilvēks cirka izrādes neapmeklē. Vai Tu apmeklēsi?
Šis cilvēks cirka izrādes neapmeklē. Vai Tu apmeklēsi?

2) Cirks ir bezgaumīgs un simbolizē tautas izlaidību

Kopš 18. gadsimta divdesmit dažādi sarkanā un dzeltenā toņi vairs nav stilīgi. Vīrieši vairs nevalkā aristokrātiskās zeķubikses un sievietes neslēpj zem kleitām desmit-kilogramīgu režģi. Lai ietonētu triko holandiešu karaļnama krāsās nav jātaisa reidi Ziloņkaula krastā, un turku cepures iegūstamas arī pirms tam nenogriežot to īpašniekam galvu. Mūsdienās (cirkus kontekstā ar mūsdienām domājot ‘’pēdējos 200 gadus kopš Viktoriāņu minimālisma dzimšanas’’) ar labu pamatojumu dominē neliela sevis savākšana no stila un uzvedības viedokļa. Tā ir tikai laba etiķete – nekas vairāk. Mūsdienu humpalu un H&M laikmetā jāapbalvo spēja atrast gaumīgo vidusceļu starp džinsu/melna t-krekla kombināciju un rozā bītleni, kas ne pārāk eleganti savienota ar zeltītiem, četrās vietās saplēstiem džinsām. Vai koši sarkanu deguna implantu, kam pieskaņotas tādas pašas krāsas 58. izmēra šņorzābaki.

Pozitīvais paraugs no elites.
Attēlots: Pozitīvais paraugs no elites puses.

3) Cirkam nav mākslinieciskas vērtības

Runāt par māksliniecisko vērtību ir grūti laikā, kad izstādes eksponātus apkopējas netīšām sajauc ar iznesamo atkritumu kaudzi[2], taču cirkus kontekstā varbūt ir vērts to darīt. Būtu pilnīgi saprotams, kāpēc tam būtu jāļauj eksistēt, ja mēs joprojām tajā parādītu skaistās dzīves lietas. Piemēram, gladiatoru cīņas – paraugu mūsdienu vīrišķībai, iekšējai un ārējai cīņai un žēlastībai[3]. Vai cilvēkus ar neordinārām fiziskām īpatnībām. Tā vietā tiekam arvien vairāk bombardēti ar nesmieklīgiem, pliekaniem jokiem, cilvēkiem pāvu tērpos un plebus maximus stila izrādēm, kur tiek spēlēts vien uz cilvēku reptiļa smadzeņu krāsu un kustības signāliem. Pat Holivudas popkultūra ir dziļāka par dejojošo lāci – kā nekā, Kanje tomēr repo par reālām dzīves ķibelēm un Keitija Perija savās dziesmās ataino pavisam reālu problēmsituāciju – kuram gan nav mirkļa iedomās netīšām (kaut pat pavisam nevainīgi) gadījies nobučot meiteni? Vai kāds no jums ir dejojis ar lāci? Tā jau domāju.

 

Attēlots: Ne-cirka mākslinieks.
Attēlots: Ne-cirka mākslinieks.

4) Cirks rada nepiepildāmus dzimumu standartus

Nereti nākas dzirdēt, ka mūsdienu filmas, modes skates un reklāmas uzstāda nepiepildāmus fiziskos standartus parastajai tautai. Tik tiešām – ne kurš katrs var tikt pie Bekhema izteiksmīgās matu līnijas vai Kimas Kardašjenas neatvairāmajiem vaigu kauliem. Tomēr jājautā – kas ikdienas sievietēs ir retāks skats – apaļas, maigas, plūstošas… potītes, vai apjomīga, koši melna, hipnotizējoša un labi kopta bārda? Savukārt kā vīrietis varu iedomāties, ka kādreiz arī mani mati kādu dienu varētu atrast 1.6180339 attiecību pret Zemes asi, taču es pilnīgi noteikti zinu, ka nespēšu ar ausi pakasīt sev papēdi. Šie ir dzimumu standarti, ar kuriem vidējais cirkus skatītājs iznāk ārā no katras varavīksnes krāsu paltraku pilnās izrādes. Varbūt paši tos apzināti nepiefiksējam, taču zemapziņā tie paliek. Līdz ar to, nav brīnums, ka laulības pajūk, ja dienu no dienas mums tiek teikts, ka perfekcija redzama tikai metru divdesmit garā svarcēlājā.

Attēlots: 11. decembris Rīgas Cirkā
Attēlots: 11. decembris Rīgas Cirkā

5) Cirks ir sekta

Iedomāsimies situāciju. Kā gadījies, kā ne, eksistē 14 gadīgs puika. Skolā viņu izsmej, vecāki viņu neņem nopietni, meitenes skatās uz čaļiem, kuriem džinsi kājas iespīlē labāk un ausu riņķi – ļipiņas izstiepj plašāk. Dzīve šķiet skumīga. Bet tad parādās cerība uz ko jauku, interesantu un dzīvi piepildošu – grupa ar cilvēkiem, kas pirmkārt apbalvo personīgās īpatnības un smagu darbu. Kas ļauj justies pat lielākajam dīvainim normālam un pieņemtam. Ik dienas viņi praktizē savādus rituālus, valkā ikdienā nepieņemtus apģērbus un nereti savās darbībās iesaista dzīvniekus. 14 gadīgais zēns piemirst ikdienas bažas, jo katru dienu viņam ir iespēja izpausties un tikt apbalvotam par to, cik viņš ir īpašs. Viņam ir iespēja būt daļai no kā lielāka – kaut kā, kas miljoniem cilvēku pasaulē (it kā) dāvājot prieku. Šis jaunietis varēja būt lielisks RIMI pārdevējs vai šprotu fasētājs, vai no pasaules patīkami distancēts ofisa papīru stumdītājs. Taču tā vietā viņš pēc iluminātu stabules dancina no savvaļas izrautus garspalvu takšus un jūtas kā daļa no jaunas ģimenes. Ja tā nav valstij bīstama sekta, tad es nezinu, kas ir.

 

Post scriptum.

6) Ā, un vēl tas balagāns par dzīvnieku tiesībām.

Redakcijas piezīme skaidrībai: Šis raksts īstenībā nav par cirku.

[1] Lieku naudu uz arodbiedrībām un reptiliāņu ordeņa regulām.

[2] http://nypost.com/2015/10/27/modern-art-exhibit-mistaken-for-trash-and-thrown-away/

[3] Pretēji nereti pieņemtajam mītam, lielākā daļa gladiatoru cīņu neviens nenomira – par labām cīņām arī zaudētājs lielākoties tika cauri ar (relatīvi) veselu ādu. Ne tikai valsts pārvaldes pārstāvis, kas cīņas skatījās, lielākoties vēlējās būt redzēti kā cilvēcīgi un taisnīgi valdnieki, bet arī gladiatoru saimnieki investēja ļoti daudz naudas savos cīkstoņos – to zaudēt būtu visnotaļ neizdevīgi vienas ne tik veiksmīgas cīņas dēļ.

Svens

Stuff and things.